Raaha -

eh, virtuālā pasaule!
atcerējos jaunību, nu labi, laiku pirms 8-9 gadiem, kad ļoti gribējās iepatikties. Kad reiz ar vienu pasniedzēju filosofējām, kā likt otram saprast, ka esi labs cilvēks. Toreiz man likās maza kaķēna murgi viņas teiktais, ka bieži, jau ieejot telpā un ieraugot cilvēku, mēs zinām, ka šis ir jauks, patīkams cilvēks. Un šis cilvēks nav teicis ne vienu vārdu.
Tomēr virtuālajā vidē Tevi uztver caur vārdiem. Caur to, vai spēj ( ja tā godīgi) mazliet padarīt mūsu dzīvi krāšņāku, vai var piedāvāt ko interesantu, jaunu. Tā teikt- biki adrenalīna.
Vārdu sakot, attiecības pastāv tik ilgi, kamēr tās vairāk dod nekā ņem.
Tagad varētu lepni teikt- man ir vienalga, kādu iespaidu es atstāju uz cilvēkiem, taču tie būtu meli. Tā nav, tomēr nav arī spīdošās acis un vēlēšanās piedomāt pie tā, kā nu sanāks, ko nu citi padomās, kā uztvers utt..
Varbūt es vnk negribu "piestrādāt"?

Garastāvoklis:: drusciņ rāmāka
Mūzika: Man patīk būt spoguļa abās pusēs, Tev patikt un ...