| Šūnas |
[Mar. 26th, 2012|03:39 pm] |
Viesošanās pie dārgajiem draugiem ir devusi atvadu dāvanai un ceļakājai pavasara vīrusu. Kā Pinokio gribēja kļūt par īstu zēnu, es gribu sev īstu imūnsistēmu. Tomēr, lai cik ļoti nepatiktu slimošana, tā tomēr ir tāds ātrais ekspresis uz bērnības atmiņām, kurās visvairāk slimnīcu un poliklīniku gaiteņu, uzgaidāmo telpu un nokavētu skolas dienu, nedēļu, sēžot vismierīgākajā saulesgaismā pie omītes rakstāmgalda (šķiet, ka atceros katru skrambiņu, katru sīkumu atviktnēs, kaut neatceros vis), lasot Blaumaņa lugas. Neko jau īsti neatceros. Atceros vien tā, kā gribu.
Jāietinas šallēs, jāiet nopirkt citronus un jānokāpj pie Gaujas sabrist zābakus un padomāt par to, kā gribētos niķīgi, bērnišķīgi, bezspēcīgi izraudāties. Bet skropstu tuša taču dārga.
Atkāpjoties solīti atpakaļ pie viesošanās pie dārgajiem draugiem - sēdējām tur tā vakarrīt pie tējiņām un cigaretītēm, ka jau parasti plēsdami bezgaumīgus jociņus, pievērsdamies tēmai, kas notiktu, ja izceltos karš - kurš no mums soļotu uz fronti, puķēm apspraudīts, kurš sēdētu kara cietumā kā dezertieris, kurš andelētos melnajā tirgū ar lieliem panākumiem. Arī par mani viss bija skaidrs - es iebarikādētos pagrabā un skatītos filmas. Par karu.
|
|
|
