minga

pelnpelēki mākoņi nesas pa gaišzilām vakara debesīm
aiz loga caurspīdīgām acīm melns elektrības turētājs divām kājām, kā trijstūris...un pašā smailē, kur satiekas vadi un greznojas baltām rotām...tur, pašā čukurā...mēness
peļķes pārvilkušās kā kautrēdamās spoža ledus mežģīnes...tik caurspīdīgas...
vakar vakarā mēness bija iekritusi tīrumā...un, kamēr pabraucu garām, gulēja tur rāma un mierīga
varbūt viņa gaidīja...vai mēness kaut ko gaida?
es runāju naktī ar Sofiju...
man smeldz...man viņas trūkst...iemurdzīt bruņurupučkrāsas kažokā pirkstus...sajust vibrējam murrājienā rīkli...smalka, smalciņa viņa man...sažmiegt, sažņaugt...lai sāp...nokost...