Novelku kreklu. Novelku savas kurpes un attaisu jostu. Nometu visas drēbes zemē un stāvu pavisam kails. Ar nagiem lēnām sāku plēst nost savu ādu. Lēni un nesteidzoties. Nodīrāju roku un ņemu nost miesu. Pa gabalam, lūkojoties kā ik cīpsla velkas līdz. Muskuļi saspringst. Vēnas netraucēti turpina strādāt. Visapkārt man sarūsējis metāla bunkurs. Kasu nost ādu no krūškurvja. Roku kauli lēnām glāsta kailās ribas. Lūkojos uz sirdi, kas pukst ķermenī. Mierīgāk kā parasti. Ar vienu roku glāstu ribas, ar otru plēšu nost miesu no pieres. Kauls nav tik balts, kā anatomijas gabinetos. Iedzeltējis un trausls. No galvaskausa noņemu matus un ļauju, lai tie krīt zemē. Izplēšu ādu no vaigiem, lai paliek tur tikai smaids. Pa barības vadu noslīgst siekalas un lēnām locas man cauri. Miesa vairs man virsū nav, ir tikai kauli un orgāni. Vēl cīpslas mani tura uz kājām. Ar klikšķi attaisu galvaskausu un izņemu smadzenes. Rokas āda uz zemes sajūt kā tirpoņu. Smadzenes turpina strādāt. Lēni un mierīgi.Nolieku tās uz zemes pie manām baltajām kaulu kājām. Lēnām satveru sirdi. Jūtu, kā tā pulsē man starp pirkstiem. Man vairs nav dzimuma. Man vairs nav sejas. Man vairs nav viedokļa un jūtu. Lēnām aizspiežu asinsvadu, kas aizvada asinis no sirds. Turu to ciet. Tā lēnām piepūšas un uzblīzt. Līdz mirklim, kad vairs neiztur un izšķīst. Es atlaižu roku un nolaižu to sev gar sāniem. Plaušas ir kļuvušas liekas. Tās izņemu un nevērīgi izmetu. Es nevaru aplaizīt savas sausās lūpas, jo man to nav. Ja arī būtu, man nav mēles. Tas nav miegs, kas uzmācas. Vēlos aizvērt acu, bet nav plakstiņu. Acis paliek sausas un žūst. Pēc mirkļa es vairs neredzu neko. Man nav redzes. Man nav ožas un garšas. Man nav dzirdes un balss. Man nav nekā, pats sev es vairs neesmu. Viss, kas no manis ir bijis, nu pieder sarūsējušai istabai. Es neesmu aizmidzis. Es vienkārši vairs neesmu.