I'm young and I'm easily bored

Vēl pirms pāris gadiem šadas lēnas un lietainas pirmdienas bija ikdiena. Nekas nenotika, nedēļas nekustējās un šķita, ka nekad nebiegsies mācības. Papildu tam, es nemaz nemācījos. Atceros, kā pēc vasaras (kad arī neko nedarīju), kad sāka kļūt tumšs vakaros, es uztaisīju sev tēju, paņēmu kādu grāmatu, uzslēdzu jau atklausītu mūziku un vienkārši biju. Nekas nenotika, es pārtiku no savām domām un ikdienas istabā (jo skola beidzās pārāk ātri, lai skaitītu, ka tā aizņēma kādu daļu dienas).
Šodien, kad man ir dota šāda diena es nezinu ko iesākt. Man skan jau atkalusītā mūzika, bet tāi jau ir savas atmiņas, nekas jauns. Man patiesībā pietrūkst jauna mūzika, kas skan fonā, jo tad tā neapnīk tik ātri, kā klausoties Ipodā, kur tā mūzika ir prioritāte, nekas cits, man tā laikam nepatīk, tā es pazaudēju mūziku un tās nozīmi manā dzīvē. Tāpat arī es tagad nespēju padarīt neko, piemēram, fotogrāfēt vai lasīt, jo tas aizņem laiku, bet laiks tagad ir ļoti svarīgs. Man laiks iet lēnāk, kad esmu ar P., bet šodien viņa nav, tāpēc arī visas tās pārdomas. Patiesībā es tik sen neesmu domājusi par pagātni, jo man tam nav laika.
Es ātrāk augu, pasaule griežas ātrāk vai kas.. kas ir tas, kas samazina laiku. Tas ir tāpat kā mazam bērnam, kurš redz kautko lielu, viņam tas šķiet gigantisks, bet, kad izaug, tas tas jau ir kļuvis mazāks. ar laiku ir tāpat? Bijām mazāki, tas vilkās un nesapratu, kā, lai to aizņem, tagad pat aci nepamirkščinu un jau pus gads pagājis.