Lunicana

20:42: Braucot no Rēzeknes, kā vienmār biju paņēmusi lasāmvielu, kura šoreiz palika nelasīta. Priekšāsēdētājs klausījās kolosālu mūzku, diemžēl nezinu ko. Mūzika bija tāda viegla, viegla, gaisīga. Es klausījos un skatījos pa logu. Un sapratu, ka mīlu pat šādu rudeni.

Un tādi mirkļi ir tik reti, ka tie mani fascinē.

To sauc par laimi...