nedaudz pārdomu
"[..] kā apsēdos, tā sastingu vismaz uz stundu
ko tur tā blenz ? - draugs man jautā mundri
kaut ko veel viņš teica, bet to jau es vairs nedzirdēju,
vienkārši es sēdēju, hipnotiski vērojot tavu deju,
iztēlojos, kā pie tevis klāt eju
apstulbušu seju galīgi! beigās piegāju arī.
jautāju - kā iet? ko dari? kā tevi sauc? evita?
mmm.. ljoti patiiikami :)
mani gustavs. es tāds uztraukts! tu gan nē..
tu tā viegli smejot man pateici - nāc dejot! [..]"

Klausījos šitamo no rīta pilnā skaļumā un aizdomājos par to, ka - baigi sen man tā nav bijis (ja pareizi māku skaitīt, tad kādus astoņus mēnešus apmēram jau). Un, patiesību sakot, ārkārtīgi pietrūkst šāda veida piedzīvojumu, to sajūtu. Laikam tā ir mana lielākā atkarība, kas spiež laiku pa laikam iemīlēties. Nu nevaru es bez tā iztikt, tāds nu es esmu...