Ja esam harmonijā ar To, Kā Viss Notiek, tad viss notiek tieši tā kā tam jānotiek, un nav svarīgi, ko mēs par notiekošo domājam. Pēc laika mēs varam atskatīties un teikt: “O! Tagad es saprotu. Tam tā vajadzēja būt, lai Tas varētu notikt, bet tam tā vajadzēja notikt, lai TAS būtu...” Un tad mēs saprotat, ka, pat ja būtu centušies veikt visu pēc iespējas labāk, diez vai viss būtu noticis labāk, bet ja mēs ĻOTI būtu centušies, tad velns viņu zin, kas būtu sanācis.

Dzīvoja reiz cilvēks, kuram nepatika raudzīties atpakaļ uz savu pēdu nospiedumiem un ēnu. Viņš nolēma no tām aizmukt un metās skriet. Taču, jo tālāk viņš skrēja, jo vairāk pēdu atstāja, bet ēna neatpalika ne par soli. Domājot, ka acīmredzot skrien pārāk lēni, viņš metās skriet vēl ātrāk un ātrāk, līdz beidzot saļima spēku izsīkumā un nomira. Ja viņš būtu stāvējis uz vietas, tad nebūtu smiltīs atstājis pēdu nospiedumus. Ja viņš būtu apsēdies koka ēnā, viņa paša ēna būtu pazudusi