Dzīvoja reiz cilvēks, kuram nepatika raudzīties atpakaļ uz savu pēdu nospiedumiem un ēnu. Viņš nolēma no tām aizmukt un metās skriet. Taču, jo tālāk viņš skrēja, jo vairāk pēdu atstāja, bet ēna neatpalika ne par soli. Domājot, ka acīmredzot skrien pārāk lēni, viņš metās skriet vēl ātrāk un ātrāk, līdz beidzot saļima spēku izsīkumā un nomira. Ja viņš būtu stāvējis uz vietas, tad nebūtu smiltīs atstājis pēdu nospiedumus. Ja viņš būtu apsēdies koka ēnā, viņa paša ēna būtu pazudusi