- Un tā, - teica Trusītis, - mēs esam pamanījušies apmaldīties. Tas nu ir fakts.
Viņi sēdēja un atpūtās mazā smilšu bedrē pašā Meža vidū.
Pūkam tā jau bija šausmīgi apnikusi, un viņam bija pamatotas aizdomas, ka šī bedre viņiem seko pa ēdām: lai uz kuru pusi viņi ietu, vienmēr viņi nonāca atkal pie bedres, un katru reizi, kad tā iznira no miglas, Trusītis uzvaroši paziņoja: ´Nu es zinu, kur mēs esam!, bet Pūks skumji nosēcās: ´Es arī... Sivēntiņš vispār neko neteica. Viņam arī ļoti gribējās izdomāt kaut ko tādā brīdī sakāmu, bet viņam nāca prātā tikai: ´Palīgā! Palīgā!. Un tas nu izklausītos pavisam muļķīgi, kad viņam blakus bija Pūks un Trusītis.
- Nu ko, - teica Trusītis pēc ilga klusuma, ko neviens nebija izmantojis, lai pateiktos par šīsdienas jauko pastaigu. – Varbūt labāk tomēr iesim. Uz kuru pusi dosimies?
- Bet ko, ja... - nesteidzīgi sāka Pūks, - ja aizejot kādu gabalu no šīs Bedres, mēs mēģinātu to atkal uzmeklēt?
- Kāds no tā labums? - brīnījās Trusītis.
- Redzi, - paskaidroja Pūks, - kad mēs meklējam Ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu Ceļu uz Bedri, mēs to noteikti NEatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko nemaz nemeklējam, bet tas var izrādīties par to, ko mēs patiesībā meklējam.
- Neredzu tajā visā nekādas jēgas, - teica Trusītis.
- Es arī ne, - kautrīgi teica Pūks, - Jēgas nav. Taču tā te gandrīz bija, kad es sāku runāt. Laikam jēga pa ceļam apjēgusies un vairs negrib.
- Ja es aiziešu no šīs Bedres un nākšu atkal atpakaļ, es to, protams, atradīšu.
- Es iedomājos, ka varbūt tomēr neatradīsi, - teica Pūks. - Bet tas jau bija tāpat vien.
- Tu pamēģini, - piepeši sarunā iejaucās Sivēns, - bet mēs tevi te pagaidīsim.
Trusītis nicīgi nosprauslājās, lai parādītu, cik Sivēns ir dumjš, un pazuda miglā. Nogājis kādu gabalu, viņš pagriezās un nāca atpakaļ... Kad Pūks un Sivēns bija viņu velti gaidījuši kādas divdesmit minūtes, Pūks piecēlās.

- Nez kāpēc man tā jau likās, - viņš teica. - Sivēn, ejam nu mājās.
- Pūk!... - iekviecās Sivēns, trīcot no uztraukuma. - Tu vai tad zini Ceļu?
- Nē, - atteica Pūks, - taču man mājās bufetē ir divpadsmit medus podiņi, kuri jau sen mani sauc atpakaļ. Es viņus tā īsti līdz šim nevarēju sadzirdēt, jo tas Trusītis visu laiku tarkšķēja, bet, ja neviens nejaucas maniem medus podiem pa vidu, tad man liekas, Sivēn, ka es dzirdu, kur tie ir! Ejam!
Viņi cēlās un gāja, un Sivēns ilgu laiku neteica ne vārda, lai neiejauktos pa vidu medus podiem; un tad viņš pēkšņi klusu iekviecās... un ieurkšķējās... jo viņam sāka likties, ka viņš zina, kur atrodas, bet skaļi pateikt viņš to neiedrošinājās, lai neizrādītos, ka viņš kļūdījies. Bet, tikko Sivēns bija gandrīz jau nospriedis, ka ir vienalga, vai podi vēl sauc vai nesauc, priekšā kāda balss sāka ūjināt, un no miglas parādījās Kristofers Robins.