"...nav jau taa, ka cilveekam ir tikai viena radnieciigaa dveesele, tikai viens taads cilveeks, kas der par otru pusiiti..pasaulee ir vairaaki miljardi cilveeku... taadaa gadiijumaa otru pusi nemaz nebuutu iespeejams atrast...tas ir taa, it kaa buutu paarlauzts miljoniem piparkuuku sirzhu un saliktas vienaa traukaa...un vienai pusei vareetu piemekleet visai daudz otru, pilniigi atbilstoshu pushu...bet ne visaam piparkuukaam lemts tapt par veselu...citas pussirdis paliek vienas, bet citaam tiek piemekleetas otras sirds puses, kas tikai gandriiz atbilst un sakriit, lai veidotu vienu veselu... citaam paliek robi, caurumi...citaam ir kaut kas lieks, kaut kas par daudz, bet tik un taa otra puse, lai arii nepreciiza, tomeer blakus...citas pussirdis tiek apeestas, varbuut paarmeeriigaa zheeluma peec, varbuut nejaushiibas un pieljautaas kljuudas rezultaataa, varbuut principu peec, ne taadeelj, lai remdeetu izsalkumu....citas pussirdis tiek samiitas, sabradaatas....citas paliek nepamaniitas...ciyas vienkaarshi ir - bezmeerkjiigi un lieki...ir pussirdis, kam lemts gozeeties Ziemassveetku svechu gaismaa, jo taas trauka augshpusee pa virsu citaam...bet citas pussirdis ir pashaa apakshaa un varbuut nemaz neieraudziis svechu gaismu, jo liidz taam kaads nonaaks tikai peec vairaakaam dienaam, kad sveces jau sen nopuustas...ir pussirdis, kas atradushas savu atbilstoshaako, iisto otru pussirdi, bet nevar to aizsniegt, jo taa augstaak, tuvaak svechu gaismai...."

/"Zem viena lietussarga" Inga Karlshtreema/