Es ticu, ka putns ir viegls un brīvs, Kad par mīlestību tas dzied. Tu ievedi mani krātiņā Un aizsiti durvis ciet.
Es neesmu putns. Es esmu lācis, Kas Tavā krātiņā sēž Un skatās , kā pāri mežiem aiznes Brīvus putnus Brīvs vējš.
Es esmu lācis, kas skumji sūc ķepu Un vēl nemaz neapjauž, Ka mīlestība ir krātiņš vieninieks, Kurā viens tikai stieņus grauž,
Jo otrs aiziet, un tu paliec ar būri, Divu krātiņš paliek tev vienam. Tad mēs izbāžam ķepu starp diviem stieņiem, Starp diviem stieņiem mēs lienam,
Lai pamestu krātiņu reizē ar otru, bet nevaram pamest to, Un vienmēr viens paliek un ar visu būri Otram pakaļ klunkuro.
Ja Tu būtu būrī, ja Tu būtu te... Bet Tu vari brīva iet. Tu ievedi mani krātiņā Un aizcirti durvis ciet.
Es nevaru aiziet. Es nevaru izkļūt. Es nevaru aizbēgt nekur. O, stipras ir restes! Varbūt mūža restes, Kas mani ieslēgtu tur.
Es esmu Miška, brūnām acīm, Kas dusmās pie sevis rūc. Un tad, kad tam vajag Tavu ķepu, Tās nav. Un viņš savu sūc.
/Imants Ziedonis/
|