“Sāpes”
Tas man ir noriebies un apnicis! Es visu laiku cenšos, cik spēju. Es daru, kas man jādara. Lai arī kā tas liktu man raudāt un iekšēji drebēt. Man liekas, visiem ir vienalga. Neviens neredz šīs pūles. Es daru un daru, un daru, līdz svīstu un šņukstu, un drebu. Es tā piepildos ar niknumu un naidu, ka vairs neko neredzu. Viss sāk griezties. Es raustos un tveru virvi, kas aizvilks mani līdz glābiņam, bet, ja es pierāpjos par collu tuvāk, jo kāds to parauj atpakaļ, smiedamies par manām asarām, maniem sviedriem, manām asinīm. Man tas riebjas. Tas nav to vērts. Es atradīšu atvieglojumu. Es pieceļos, nopurinu drēbes, noslauku asinis no sejas. Un tad es aizeju. Es atstāju jūsu smieklus, jūsu priekus. Visa cīņa un pūles ir bezjēdzīgas. Tas ir tāpat kā censties iziet cauri mūri. Un jūsu kaulainais bezjēdzīgais naids joprojām biksta mani, lai kuro es arī skrietu, bēgdams no tā. Es nevaru paskriet, lai cik ātri kustētos manas kājas. Nevaru paslēpties, lai cik netīrs es būtu ar mieru kļūt. Jums tas viss ir spēle, triks, lai redzētu, cik tālu gar šo robežu jūs varat mani aizstumt. Es jau esmu pāri robežai. Tas kas jums ir spēle, man ir dzīve.

“Spēks”
Vai tu kādreiz esi apskāvis pats sevi, lai iztēlotos, ka tevi apskauj kāds cits? Vai tu kādreiz esi vēlējies, kaut varētu ar viņu parunāt un turēt viņa roku? Vai tu kādreiz esi juties neglīts un nevarīgs, centies atrast savus trūkumus ilgi blenžot spogulī? Vai par tevi kādreiz ir smējies? Vai tu kādreiz esi juties dīvains un svešs? Vai tu kādreiz esi izraudzīts un piečakarēts, izdedzināts un izvarots galvā? Tu nevarēji saprast ko viņi grib. Nevarēji atrast, kas viņiem vajadzīgs. Vai tu kādreiz esi slēpis savu jūtīgumu, savas īstās jūtas, jo baidījies, ka tevi samīs? Es gan. Es esmu darījis to visu [...ne tu vienīgais.../milka] Es sarunājos pats ar sevi un mēģinu iztēloties, ka manu naida sagrauto miesu un dvēseli kāds mīl. Man jābūt stipram, lai to darītu. Man jāsažņaudz dūres, jāgriež zobi, jāizliekas šķīstam un jāturpina savs darāmais par spīti spēkam. Par spīti sāpēm un liesmām, kas svilinās manas krūtis, man jāvalda savas jūtas un jātiek ar to visu galā. Ne ēdiena, ne smieklu, ne aplausu, tikai izdzīvošana, tikai sviedrainais , pūstošais, zobainais skelets, kurš mani vada un no kura man ir nāvīgi bail. Man jāatrod mana galējā aizraušanās un jānes tā līdz pēdējai lappusei, lai es varētu aiziet ar skaļu, kūpošu, nolādētu blīkšķi.

“Eksplodēt”
Normāli ir slikti, līdzsvars ir sūds. Es gribu būt dusmīgs un nikns, bez krekla un nosvīdis, kliegt pilnā rīklē un plosīt sev ādu visu atlikušo mūžu. Es gribu vārtīties uz netīrā paklāja, lai pār mani eksplodē gaisa trauksmes sirēnas, saplosot gaisu skrandās. Es gribu būt dusmīgs un viens, ienīst pasauli, ienīst savus vecākus, ienīst sevi. Es negribu, lai man kādam jāzvana pa telefonu un jāizliekas, ka esmu laimīgs, jāizliekas, ka esmu tāds, kāds neesmu. Ar to visu es vairs netieku alā. Es gribu mesties mašīnā un sapīties pats savās iekšās, un palikt tur, elst, būt varmācīgs un skaļš. Es esmu sapņojis darīt vienīgi to un gribējis darīt vienīgi to. Tas ir tik vienkārši. Bet viņi man to neļauj. Viņi tur mani aiz rokām, ļauni smiedamies par manām racionalizācijām. Man jautā, kāpēc es tā rīkojos, kāpēc esmu tik ļauns puika, un kāpēc es esmu tik slikts. Bet man nav atbilžu. Es tikai sitos pret viņus psihozes mūri un domāju, ka drīz pārsprāgšu, ja nespēšu aizbēg, ja netikšu otrā pusē, lai kliegtu un dauzītos, sekotu savai sirdij, viņi ir sagrābuši manu sirdi dūrē, spiež un žņaudz, un visu laiku saka man, ka es kļūstot labāks. Mani dziedina. Es neko neredzu caur ūdeni un sarkanajiem, pietūkušajiem pūķiem, kuri man sabāzti galvā, tos tik tikko notur mani uzpampušie plakstiņi. Man jātiek prom no viņiem, jāmetas drošībā. Kāpēc viņi neiet prom? Laikam jau tas vairs nav tik vienkārši.

“Kontrole”
Salauzta, ļauna saules gaisma iesūcas caur manas kameras sienām, es aizveru acis, man nevajag ne tās siltumu, ne tās dziedinošo gaismu. Es gribu palikt tepat tumsā – bāls, elsojošs un asiņojošs, alkdams pēc bēgšanas realitātē, bet es to neatrodu. Mana dvēseli ir tukša. Es esmu vājš, tukšs, viens. Naktīs es raidu lūgšanas pret tukšajām, melnajām debesīm un lūdzu Būtni, par kuru man stāstījuši vecāki, lai tā mani glābj, bet tā negrib. Nekāds Dievs mani nesargā, nekādas Debesis negaida manu ierašanos. Es kliedzu bezdibenī un dzirdu atbalsi, es metos virsū tumsai, un manas dūres ietriecas gaisā. Es vēlētos kaut kam iesist, vienkārši, lai zinātu, ka neesmu te viens .Bet es esmu. Nav kur iet, un nav ko redzēt. Esmu iesprostots savā būrī, kā dzīvnieks un kā tāda arī sāku justies, zinu tikai to, ka viena nožņaugta nakts pēc nākamās man jāpavada šeit savā istabā, vienam.