Tavas lūpas nekad neskāra manas, Bet tavi skūpsti kā miljoniem tauriņu spārnu Aizkāra tieši sirdi, Radot to nesaprotamo laimi, No kuras man gribas raudāt. Tūkstošiem zvanu balsis, Ielauzās manī iekšā un Dziedāja serenādes, Aiz maniem dvēseles logiem; Tos atvēru plaši vaļā Un atļāvu dienvidvējam Kaislīgi plosīt manus Saules pielijušos matus. ...kā nekad... Tavas lūpas nekad neskars manas, Bet tavi skūpsti kā miljoniem tauriņu spārnu, Iedegs manī to prieku, Lai kur es ietu...
|