Viens no Šekspīra sonetiem. Viens no labākajiem, manuprāt.

Ņem visas manas mīlestības, ņem !
Vai nu ir vairāk? Pats redzi : nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,
Ar to Tu vari darīt, kas tev patīk,
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamās savainosies pati.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, ka naidu paciest man
Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr - mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.

"Ienaids patiesībā ir mīlestība, tikai ačgārna. Parasti, kad mīlam, mēs dodam mīlestību kādam cilvēkam vai lietai. Ienaids rodas tad, kad mīlam paši savu egoistisko personu tik ļoti un ierobežoti, ka cita cilvēka rīcība vairs neiederas mūsu dzīves kārtībā. Mūs sanikno pāridarījumi, kurus citi, mūsuprāt, mums nodarījuši. Pats brīnišķīgākais ir tas, ka , iemācoties patiesi mīlēt, mēs vairs nespējam ienīst."

Deivids V. Freižers "Zilie putni"

Mēs gulējām zālē un skūpstījāmies. Jums tas laikam šķiet smieklīgi. Jā, mēs gulējām un skūpstījāmies. Un tikai. Jūs piedāvājat viens otram savus ķermeņus, spēlējaties ar tiem, dodat un iegūstat tos tik viegli, kā mēs nekad nespējām. Bet ziniet, tam ir sava cena - jums liegta vesela pasaule, kur mīt brīnumainas, smalkas izjūtas. Jā, izmirst ne vien dzīvnieku sugas, bet veselas izjūtu kategorijas.

Džons Faulzs - "Burvis"