urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma VIZ.MA VIZ.MA dormundsraumanis@inbox.lv VIZ.MA 2013-09-30T18:45:13Z 2013-09-30T18:45:13Z urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:76962 2013-09-28T18:53:00 2013-09-28T18:53:00 2013-09-29T16:15:35Z 2013-09-29T16:15:35Z Centrālamerika ir gan sirreālistu ideālu, gan konkrētās abstrakcijas starptautisma vieta. Abas tendences atspoguļojas izstādē – kopā ar naivismu un tradicionālismu. Protams, esot tik tālu no konteksta, ir neiespējami novērtēt šo priekšmetu mērķauditoriju, lietojumvērtību un izsvērt piederību mākslas vai reklāmas laukam.<br /><br />Central America is both the Surrealists’ dreamland and the site of the internationalism of concrete abstraction. Both of these trends are represented, along with a certain naïveté and traditionalism. Inevitably, being so distant from the context, it is nigh impossible to determine the target audience of these objects, or their usability, or to discern their exact role in the fields of art or advertising.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:76419 2013-09-27T23:47:00 2013-09-27T23:47:00 2013-09-30T18:45:13Z 2013-09-30T18:45:13Z Vīru lietas, vīru vielas, vīru krāsas, vīru domas; lietu uzbūve un pasaule kā darbagalds. Izlikums, izjaukums, rekonsrukcija, pavērsums, pielabošana, arī daži zīmējumi/ilustrācijas. Arturs Bērziņš līmenī.<br /><br />Male things, male substances, male colours, male thoughts; the structure of things and the world as a workbench. Arrangement, disassembly, reconstruction, turn, assistance, a few drawings/illustrations. Arturs Bērziņš in top form.<br /><br />☝☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:75888 2013-09-26T23:45:00 2013-09-26T23:45:00 2013-09-29T16:22:22Z 2013-09-29T16:22:22Z Šķiet, ka pat kodolkarš neapturēs pieprasījumu pēc šai-līdzīgas mākslas. Liekas veltīgi vilkt ārā atkal tās pašas asociācijas ar aizgājušu laiku glezniecību vai kvantificēt salīdzinošo mimētisma apjomu šajā izstādē.<br /><br />It appears, even a nuclear war would not stop the demand for this-like art. And it seems futile to invoke the same old set of references to the painting of times-gone-by, or trying to quantify the comparative amount of mimesis in this exhibition.<br /><br />☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:75287 2013-09-25T00:02:00 2013-09-25T00:02:00 2013-09-27T20:44:43Z 2013-09-27T20:44:43Z Teju šķiet, ka patumšā dūmaka ainavās varētu būt ne tikai estētika, bet padomju sistēmas “nepasakāmā” klātbūtne. Ja arī kosmonauti ir ietīti dūmakā, tad tas jau drīzāk būs izplatījuma patoss. Labāk arī nezināt, kas būtu noticis šai glezniecības izteiksmei nonākot kapitālisma apstākļos.<br /><br />One could almost imagine the gloomy haze as being both a matter of aesthetic choice and a signifier of the Soviet “unspeakable”. If the spacemen are also enveloped in the same haze, that must be a sigh of universal pathos. And it is better not to know, what would’ve happened if this manner of expression had met capitalism.<br /><br />☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:74248 2013-09-23T00:04:00 2013-09-23T00:04:00 2013-09-23T17:20:37Z 2013-09-23T17:20:37Z Kopš atskata izstādes i/z “Arsenāls” Radošajā darbnīcā, krāsas kļuvušas košākas. Šķiet, arī sižeti kļuvuši mazāk eksistenciāli, atspoguļojot šīs izstādes norises vietu – komercgaleriju. Rezultāts ir kaut kas ap Helēnu Heinrihsoni, Aiju Zariņu un Ilzi Avotiņu.<br /><br />Since the review at the Creative Workshop of exhibition hall “Arsenāls”, the artist’s colours have become more lively. The subjects seem to have grown less existential as well, probably reflecting the venue – a commercial gallery. The result is something circa Helēna Heinrihsone, Aija Zariņa and Ilze Avotiņa.<br /><br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:73882 2013-09-22T00:29:00 2013-09-22T00:29:00 2013-09-22T17:45:29Z 2013-09-22T17:45:29Z Mediju nošķirtības paraugstunda ar pārsvarā atbaidošiem darbu “pamatojumiem” un vairākiem deja-vu no citām izstāžu telpām. Jaunais LMA aulas iekārtojums ļauj jauno estētiku (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) izstādīt kā jaunās Rietumu glezniecības bilžu grāmatas atvērumu. Ir arī jaunais pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), jaunā ekspresija (Vitālijs Staņislavskis) un glezna kā pamats dejas izrādei (Irina Ošleja).<br /><br />A lesson in medium specificity with mostly repugnant “explanations” of works and several deja-vus from other venues. The new layout of the LMA main hall allows for the presentation of the new aesthetics (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) as a spread from a book on new Western painting. One also finds the new Pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), the new expression (Vitālijs Staņislavskis) and a painting as a basis for a dance performance (Irina Ošleja).<br /><br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:73325 2013-09-21T00:02:00 2013-09-21T00:02:00 2013-09-21T18:54:44Z 2013-09-21T18:54:44Z Māksliniece un kuratore apmainās ar dāvanām, iegūstot (savstarpēji) interaktīvu, intertekstuālu dubultportretu. Būtiska daļa no šī projekta ir nolasāma tikai “ārējā” dokumentācijā. Tādēļ tas, kas redzams izstāžu zālē, drīzāk rada fragmentētu tēlu nekā (mākslinieces) tēlu no fragmentiem.<br /><br />The artist and the curator exchange gifts, constructing a (mutually) interactive, intertextual double-portrait. A significant part of this project is completed in “external” discourse. Hence, the exposition in the gallery creates a fragmented image rather than (the artist’s) image from fragments.<br /><br />☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:72938 2013-09-20T23:59:00 2013-09-20T23:59:00 2013-09-20T21:00:05Z 2013-09-20T21:00:05Z Izstādes anotācijā uzvēdī pa modīgi kreisai noskaņai, tomēr tas griezīgi kontrastē ar Poikāna politimpresionismu. Galerijas konsekventi ieturētais tēls gan šīs sarecējušās karikatūras pavelk augšup. Psihedēlija klusajā centrā: reprīze.<br /><br />The exhibition text attempts to jump on the “contemporary” Leftist bandwagon, yet it contrasts sharply with Poikāns’ political Impressionism. The well-looked-after image of the gallery does indeed lift these stale caricatures upwards. Psychedelia in the Quiet Centre: Reprise.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:72297 2013-09-19T23:46:00 2013-09-19T23:46:00 2013-09-19T20:48:58Z 2013-09-19T20:48:58Z Neierasta un vērtīga iespēja redzēt daudzus R.Rozītes darbus vienkopus. Tomēr interesantāk par dažādu ar (Rietumu) modernismu un tā norietu saistītu klišeju pārgremošanu vai mākslinieka sava ceļa iešanas mitoloģiju, izstādes tekstā būtu redzēt kaut vārdu par šo darbu ceļiem līdz izstādei komercgalerijā. iespējams, tieši tekstā nicīgi piesauktajam komercializācijas laikmetam ar to visu kāds sakars – un tas, protams, nav nekas (”morāli”) slikts.<br /><br />A rare and valuable chance to see many R.Rozīte’s works together. Perhaps more interesting than the recycling of various clichés of (Western) Modernism or mythology of the artist’s special path, would be learning something about the route these works took to the exhibition in a commercial gallery. Might well be, that the commercialisation (deplored so convincingly in the text) has something to do with it – and, it must be added, there is nothing “morally” wrong with that.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:71736 2013-09-18T00:38:00 2013-09-18T00:38:00 2013-09-18T18:40:50Z 2013-09-18T18:40:50Z Ja baletdejotāja figūra no attāluma atgādina retro automobiļa motora pārsegu, tad tuvumā tik briesmīgi vis nav. Šķiet, par atlēta muskuļu regulāro režģi iespaidīgāks ir skatuves kā fikcijas atveids. Pēdējās divās desmitgadēs Rīgas pilsētvidē parādījušos tēlniecības darbu kontekstā, šis pat ir tīri labi.<br /><br />If from distance the figure of the ballet dancer is reminiscent of the bonnet of a vintage car, close by it is fairly decent. More impressive than the regular grid of the athlete’s muscles, perhaps, is the exposure of stage as fiction. In the context of new sculpture in Riga public space during the past couple of decades, this is even quite good.<br /><br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:71242 2013-09-17T00:35:00 2013-09-17T00:35:00 2013-09-17T21:50:35Z 2013-09-17T21:50:35Z Fotoprojektā dominē apsēji, un negribu meklēt līdzīgas pazīmes (latviski un vāciski) vienādos tekstus izvēlējušos personību mīmikā. Jegodzinska pluinījumi drīzāk attaisno tiem veltīto laiku, un atgādina, ka kādreiz, tālajos 1940-1950.gados bija tāds Žans Futrijē.<br /><br />The headbands seem to dominate the photographs, and I have little inclination to look for similarities in the faces of those, who have chosen the same expression (in Latvian and German). The rips and tears of Jegodzinskis rather reward the time dedicated to them, and remind one, that in the distant 1940s and 1950s there was one Jean Fautrier.<br /><br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:70897 2013-09-16T00:03:00 2013-09-16T00:03:00 2013-09-19T20:51:53Z 2013-09-19T20:51:53Z Padomju latviešu dizaina un sadzīves dīvainības, ekspresīvi foni, kas gan šeit varētu noiet greizi.<br /><br />Peculiarities of Soviet Latvian design and household, expressive backgrounds, what could possibly go wrong.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:70198 2013-09-15T11:38:00 2013-09-15T11:38:00 2013-09-16T16:11:42Z 2013-09-16T16:11:42Z Protams, protams, šādas izstādes lielākoties popularizē vietu vai personu/kolekcionāru (un, jādomā, nāk ar savu finansējumu) – tā kaut kādā ziņā ir reklāma muzeja institūcijas neitrālajās telpās. Vienlaikus, nav pamata tādēļ vien tās norakstīt kā informācijas avotu – un var tapt informēts, ka te ir atskaņas no vairākiem “ģermāniskiem” lielmāksliniekiem. Vienlaikus, ir alumīnija tēlniecība mazliet kā Gļebam Panteļejevam.<br /><br />From a leftist perspective, of course, this kind of show generally advertises a specific place or person (and, most likely, comes with financial incentives) – thus compromising the supposed neutrality of the hosting institution. And yet there is no reason to dismiss them as a source of information – and, one is informed of a semblance to several renowned Germanic artists. At the same time, one sees aluminum sculptures not unlike those of Gļebs Panteļejevs.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:69737 2013-09-14T20:45:00 2013-09-14T20:45:00 2013-09-15T17:54:41Z 2013-09-15T17:54:41Z Atrastu foto transformācijas – lai jau būtu (kaut kas ir arī jāpārdod). Bet ir pērtiķu civilizācija un lībiešu meitenes kokos, autores asinis, histērija, banāns pie neizprotamā (mākslas) melnā plankuma / kuba. Skaidrs, ka ironija nav vīriešu prerogatīva, un feminisms nenozīmē uzbrūkošu dokumentalitāti.<br /><br />Transformations of found photos – let them be (something has to sell, too). But then there’s monkey civilisation, Liv women in the trees, the author’s blood, hysteria, banana bemused by the impenetrable black spot / cube (of art). Obviously, irony is not a male prerogative, and feminism is not merely vengeful documentation.<br /><br /><br />☝☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:69361 2013-09-13T20:43:00 2013-09-13T20:43:00 2013-09-14T17:51:55Z 2013-09-14T17:51:55Z Nenoliedzami smalkie darbi atstāj dekorativitātes sajūtu. Kaut kas te atgādina Padomju Latvijas grafikas atjauninājumu 21.gadsimtam. Inārs Helmūts, piemēram.<br /><br />The undeniably fine works leave a sense of decoration. Something here suggests an upgrade of Soviet Latvian prints for the 21st century. Inārs Helmūts, for example.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:68749 2013-09-12T20:41:00 2013-09-12T20:41:00 2013-09-15T08:35:59Z 2013-09-15T08:35:59Z Diezgan ierasta ierobežotā krāsu gamma, ierasta nekurienība attēlos. Ierastais ārpus-attēlu naratīvs. Laikmetīgi.<br /><br />The fairly familiar limited colour palette, the familiar nowhereness in the images. And the familiar external narrative. Contemporary.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:68184 2013-09-11T22:08:00 2013-09-11T22:08:00 2013-09-12T19:10:14Z 2013-09-12T19:10:14Z Medījumi paši varbūt arī ir drīzāk nepārsteidzoši – laika gars, vides specifika un estētiskās konvencijas. Bet rāmji šeit pavēsta vairāk nekā paši attēli. Ir Luvras konfekškaste, ir (pseido) 1960.gadu kičs, ir viens neuzkrītoši gaumīgs.<br /><br />The game is fairly unsurprising – zeitgeist, local specificity and aesthetic convention. The frames here, perhaps, are more telling than the paintings. There’s a Louvre praline box, there’s kitsch a la 1960s, and there’s one fairly tasteful.<br /><br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:67590 2013-09-10T22:02:00 2013-09-10T22:02:00 2013-09-12T19:04:07Z 2013-09-12T19:04:07Z Politiskais teātris par politisko teātri. Protams, paradoksāli ir skatīties, ka tam, kam vajadzētu būt normālam procesam, ir nepieciešama “ārvalsts aģenta” dota paspārne un iestudējums, lai iegūtu vienādus spēles noteikumus. Vienlaikus, ir nomierinoši redzēt, ka šis reglamentētu diskusiju process strādā.<br /><br />Political theatre on political theatre. It certainly is paradoxical to see something that should be the standard procedure require the shelter of a “foreign agent” and the pretext of theatre, merely to gain a level playing field. At the same time it is reassuring to see that this process of rule-based discussion works.<br /><br />☝☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:67263 2013-09-09T22:14:00 2013-09-09T22:14:00 2013-09-11T19:49:16Z 2013-09-11T19:49:16Z Arī jaunajos darbos Ansis Butnors turpina savu ilgi piekopto neviendabības praksi. Šeit ir gan postimpresionistiskas mazpilsētas ainas, gan Džeimsa Ensora citāts, gan krāsas laukumā peldošas figūras, gan teju monohroms darbs, gan grafika. Ir diezgan paradoksāli – un atzīstami – ka tajā visā ir kaut kas tieši Butnora, ka, atšķirībā no daudziem citiem, viņš pārvalda šo jūkli, nevis pazūd tajā.<br /><br />In his latest works Ansis Butnors sticks to his long–employed practice of multiplicity. One finds Post-Impressionist scenes of rural towns, a quote of James Ensor, figures floating in an expanse of colour, a virtually monochrome work, prints. Paradoxically – and most respectably – there is something specifically Butnors’ in all that; he, unlike many others, seems to be in control of this multiplicity, instead of being lost within it.<br /><br />☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:66702 2013-09-08T19:33:00 2013-09-08T19:33:00 2013-09-08T16:34:10Z 2013-09-08T16:34:10Z Kolekcijas kopuma nezinātājam grūti spriest par apstākļiem, kas noteikuši kuratora izvēli, un, protams, arī māksliniekam te nekādas teikšanas. Šī ir izstāde nevis par stāstu, par mākslinieku vai par kuratoru, bet gan par kolekciju. Tā arī – kopā ar zināmu filantropisku ekshibicionismu – ir šādu izstāžu sūtība.<br /><br />For someone not familiar with the totality of the collection it is impossible to know the conditions determining the curator’s choice, and, of course, the artist also has no say in this. This is an exhibition not about a story, an artist, or a curator, but about the collection itself. That – together with a certain philanthropic exhibitionism – is the essence of this kind of shows.<br /><br />☝☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:66063 2013-09-07T19:27:00 2013-09-07T19:27:00 2013-09-08T16:27:40Z 2013-09-08T16:27:40Z Kopš (instalācijā izmantoto gleznu autora Konrāda) Ubāna laikiem Pārdaugavas pilētvidē, iespējams, mainījies ir mazāk nekā ierasts domāt. Viena lieta, kas ir mainījusies – kustīgu attēlu izplatība. Bieži vien tas traucē naktsmieru, bet šeit drīzāk šķiet to harmoniski papildinām.<br /><br />Since (the author of paintings used in the video, Konrāds) Ubāns’ times the cityscape of Pārdaugava may have changed less than seems the common sense to assume. One thing that has changed – the penetration of moving images. Often enough they disturb the night’s calm, but here they rather seem to harmoniously enhance it.<br /><br />☝☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:65284 2013-09-06T00:01:00 2013-09-06T00:01:00 2013-09-06T21:02:52Z 2013-09-06T21:02:52Z Mūki ir. Orientāli mūki ir. Orientāli mūki ir cilvēki.<br /><br />Monks are. Oriental monks are. Oriental monks are human.<br /><br />☝☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:64935 2013-09-05T16:14:00 2013-09-05T16:14:00 2013-09-05T20:11:03Z 2013-09-05T20:11:03Z Soliste: “Es gleznoju.” Koris: “Viņa glezno, viņa glezno!” Atmetot sarkasmu – sajūta, ka galerijā laiks ir apstājies, vai sācis griezties pretējā virzienā.<br /><br />Solo: “I paint”. Choir: “She paints, she paints!” Sarcasm aside – one feels in the gallery space time has stopped, or even reversed its course.<br /><br />☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:64617 2013-09-05T15:56:00 2013-09-05T15:56:00 2013-09-05T13:13:31Z 2013-09-05T13:13:31Z Nabaga, nabaga, nabaga bērns. Varbūt māksliniecei ir prieks gleznot, līdzīgi kā bērnam ir prieks atskārst, ka viņam ir miesa, domas, dzīve arī ārpus vecāku ligzdas, tas labi. Bet rezultāts tālu no māmiņas (Birutas Baumanes) un māmiņas laikmeta (padomju Latvijas) stingrā satvēriena nav izkļuvis. Samocīta māksla, kurā cerību stariņš iespīd mātes un bērna tēmas traktējumā. Ja māksliniece to attīstītu mērķtiecīgāk, mātes un bērna tēls latviešu mākslā varētu iegūt iepriekš nepieredzētu psiholoģisku asumu.<br /><br />Poor, poor, poor child. Maybe artist is happy to be able to paint, just as a child is thrilled to find out that he and not his parents own child's body, mind and life. In this case, good for you, Laine Kainaize. Unfortunately the result hasn't got far from her mother's (outstanding artist Biruta Baumane) and the mother's era's (Soviet Latvia's) aesthetic grip. Dull art where only the mother and child's theme shines through. It has particular psychological acuteness that organizes rather patch-work stylisctics of her works.. really wish she'd expand on it more..<br /><br />☝ urn:lj:klab.lv:atom1:viz_ma:64431 2013-08-31T00:11:00 2013-08-31T00:11:00 2013-09-04T21:22:17Z 2013-09-04T21:22:17Z Daži darbi atgādina noteiktu Jāņa Pauļuka daiļrades posmu, citi – Jāni Osi vai Eduardu Kalniņu, daži ir teju gaumīgi, vienā pat mazliet kā Pītera Doiga noskaņa. Viss kopā gan īsti neturas citādi, kā ar dabas smeldzi. Šķiet, Močuļska kameo šeit ir dot nosaukumu izstādei – patiesi vīrišķīgs uzdevums.<br /><br />Some works are reminiscent of a certain period of Jānis Pauļuks’ career, others – of Jānis Osis or Eduards Kļaviņš, some border on tasteful, one almost calls to mind something from Peter Doig. It does not quite all bind together though – except through desolate nature. Meanwhile, Močuļskis’ cameo here appears to be to provide a title for the exhibition – a masculine task indeed.<br /><br />☝☝