|
Apr. 13th, 2004|11:17 am |
Lietus atver ādu...
Krēsla atver acis...
Vējš atver ausis...
Klusums atver garu
Un brīdī, kad viss ir atvērts, dzimst lielas lietas.
Ierodos mežā un vēršu acis uz zemi. Atveru sirdi un izberu ārā visu, kas gadiem gaida atbrīvošanas. Apzinos savas saknes, pasludinu savu lojalitāti, kliedzu ārā savu drosmi un bailes. Ar katru vārdu viņš kļūst aizvien materiālāks, līdz brīdī, kad šķērsoju aizu, dzimst kā atsevišķa būtne Halceons. Viņš pārņem manu apziņu, pareizāk, es atvēlu viņam savu apziņu. Nu stāv klajumā stāvs - salijis, izmircis viscaur, ar iesnām un klepu, ar zariem sejā, bet mierīgi smaidošs. Halceons ieradās mežā ar savu ticību, ar saviem dieviem. Eju no meža un vēršu acis uz apvārsni. |
|