par necirstām brūcēm
daudzajās
tālēs Par
neieelpoto gaisu Tuksneša
degsmē Par
vājām
un stiprām
bedrēm Ko
vējš aizber ar tavu nagu
vai zudušā laika
pīšļiem Par
to ka šodien
ir mana
kārta Es drīkstu
sacīt uz
sevi:
tu

***

Viņai bija divdesmit seši gadi vīrs
un sudraba tamburīns Viņa lūdz
lai es to uzrakstu cik iespējams vienkārši:
kā viņa atdevās zemei un dzemdēja
kapenes kurās brīvi lidinās mīlestība
kā viņa alkst sirdsmalē ieraudzīt
kaut vienu vienīgu ēnu ar cilvēcisku
mūžības seju bet neviens nekad tur
nav bijis Kā viņa naktīs pārvēršas
grieķu vāzē un saplīst un viņas gaudas
kāpj debesīs kā mazi Dieva doti auskariņi
Viņa vēlas lai es pasveicinu to zvēru
kas izkāpa no jūras ar septiņām galvām:
sarkanas lūpas melnas acis un zieģelis
sirds vietā Un atmiņas zudums un
piesta no skuju smaržām lai nospiestu
iekšējo asarošanu: spurdz gaisos!
izzūdi priekā! Patiesībā viņa cer
ka nav nekādu cerību mīlēt Tā
viņa tur stāv kaut kur Tas ir
tik vienkārši

Edvīns Raups

* * *

es nebūšu nedz
atmiņa nedz
griba
turpināt domas
aizsākto
plašumu Ar
vēl kliedzošāku
vientulību
Putn

Vietu
izvēlies pats Pats
izsamisti sava mēmuma
pilnības Pats
celies spried un
pārspēj
visu

es nebūšu
tev līdzās Putn
pēdējā
brīdī

ES BŪŠU TAVS
VIENĪGAIS
TEIKUMS

uktā lulu

Edvīns Raups

***
laiva uz žurnāla vāka
ūdens aizplūst kaut kur sāņus
es izgudroju bērna sirdi
mūsu vārdi bez uzvārdiem
laiva uz žurnāla vāka
maza meitenīte izdejo
Šekspīra sonetus
bumba viņai iekrita debesīs
un mazas šķērītes rokās
Majestāt Majestāt noskūpsti
mani uz spārniņa

jūs pamanījāt, ka atkārtoti izdota klasīšu spēle?

p.s. es to pieskaitu dzejai