nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā

par aprīļa nežēlību...

Thu, 16 May 2013 01:24:36 GMT

Matthías Johannessen

Bez viņas* (Án hennar)

Aprīlis

Mēs sēdējām pie baznīcas, ziema
aizkavējusies aiz muguras
putnu čiepsti turpat
līdzās, tu teici, vasara
šogad nāk vēlu.

Bet vasara vairs
neatnāca.

VIII

Kad mēness nāk tuvu zemei
lielāks par viņu, saule atspīd
viņa tumsā,

tad atminos tevi

tu esi tāds atspīdums
manu neizbēgamo bēdu
tumsā.

*Šos dzejoļus autors ir rakstījis, pieminēdams mirušo sievu.

Velga Krile

Tue, 12 Mar 2013 15:29:38 GMT

Senas svētbildes, kam nav nosaukuma,
tik aizmirstas viņas ir,
Vai tas ir cita vai mana laika svētais -
kas zina,
Un lielā dzīvība, laiku kas mūžībā neatšķir,
Un es tavu seju uz spārngaliem neatminos,
Jo viņa pazib, kad lūdzos, lai nebūtu ļauns,
Lai ir, kas stāvētu pāri mežiem kā dvēsele,
Un mulsi lūdzos, lai tas, par kuru
man kauns,
Vismaz dzīves nepārsūdzamā stundā nebūtu
es,
Un tava seja, kuru uz spārngaliem aiznes
mīla,
Un pasaulē nolādētā viss ir būtībā
neizlemts,
Un vismaz pēdējā brīdī - kur ir
mana bezgalība,
kura pazibēja uz aizmirstas svētbildes
senas...
Un kur ir līdzcietība, kas mūžīgi
trenkāto sedz,
Un kur ir tuksnesī iedvesmas
sausās acis,
Senas svētbildes neaizmirstiet, jo viņās
es redzu
Mūsu laiku, kas ātrumā sabrauca
patiesību...

Анна Ахматова (1889-1966)

Mon, 11 Feb 2013 14:55:29 GMT

* * *

Вот и берег северного моря,
Вот граница наших бед и слав, —
Не пойму, от счастья или горя
Плачешь ты, к моим ногам припав.
Мне не надо больше обреченных —
Пленников, заложников, рабов,
Только с милым мне и непреклонным
Буду я делить и хлеб и кров.

Осень 1922

Tue, 08 Jan 2013 14:00:52 GMT

***
pēc benzīna un saules smaržo

Tavas pavasara istabas. nav it nekā

kas notiktu pēc tam

kliedz griestos mežazosu rindas

acis ciet un dzimtene nāk šurp

pa koridoriem kurus veido nakts

nekā pēc tam

nekā uz palikšanu

mums katra istaba uz vienu dienu

Edvīns Raups

Sat, 10 Nov 2012 23:47:06 GMT

par necirstām brūcēm
daudzajās
tālēs Par
neieelpoto gaisu Tuksneša
degsmē Par
vājām
un stiprām
bedrēm Ko
vējš aizber ar tavu nagu
vai zudušā laika
pīšļiem Par
to ka šodien
ir mana
kārta Es drīkstu
sacīt uz
sevi:
tu

Velga Krile

Tue, 06 Nov 2012 13:25:09 GMT

Ko tu man nodarīji, ziema?
Jeb šis ir mans pirmais pavasars?
Es braucu pie savas māsiņas ciemos
Pa zaļu pļavu kamanās.

Man mirušas rokas un mirušas lūpas,
Nekas nav mans, pat šī sāpe ne,
Ja spētu ļaudis man pienākt tuvāk,
Ja spētu par kamanām nedomāt es!...

Fernandu Gimarainšs "Biškopība"

Wed, 15 Aug 2012 01:06:54 GMT

Dzidrs troksnis vai aura. Mēs nojaušam
šo vieglo kustību upmalēs: tā pati
jūtīgā aina, kas liek nodrebēt ūdens
tvirtajam klēpim. Tikko manāms saules atspulgs,
kurš iespraucas starp kūniņām. Ganāmpulki,
kas dzer visgarām krastiem. Līdzi vējam
tie gausi klimst pa zīdainajiem
krāsu ceļiem. Tavās acīs es redzu puspavērtus stropus.

Fernandu Pesoa

Wed, 01 Aug 2012 21:11:44 GMT

"Nāve ir vien ceļa pagrieziens.
Nomirt nozīmē - kļūt neredzamam.
Ieklausos un dzirdu vēl aizvien
Tavus soļus saplūstot ar maniem.

Zeme nemanāmi pāriet debesīs,
Tāpēc velti tu no nāves bīsties.
Vēl neviens līdz šim nav nomiris.
Ir vien ceļš, un tikai tas - pa īstam."

/Fernandu Pesoa

Juris Kronbergs. Vilks Vienacis pavasarī

Sat, 16 Jun 2012 23:40:11 GMT

Plaukstoši koki pil no debesīm
No zemes laužas balti un melni taustiņi

Klavieres uz kurām neviens nespēlē. Toņi skan
tāpat
Tiem ir spārni, tie aizlido -

Bet Vilks Vienacis domā savā somā:
kā skanēšu es, kad pavasaris uz manis spēlēs kā
uz
klavierēm?

Balti, bet ne tikai balti
Melni, bet ne tikai melni

No kokiem pil debess
un no taustiņiem izlaužas zeme

Atspoguļošanās - R.Mūks

Mon, 11 Jun 2012 16:39:51 GMT

Es esmu caurspīdīgs. Brīžiem smags un biezs kā darvas
Vāts - tomēr caurspīdīgs. Es spīdinu savas iekšas
Ar darvu. Saule, briesmīga, neatvairāma,
Uzlec manās iekšās, es izkūstu un,
Izplūzdams 4 debesu virzienos, meklēdams
Pestīšanu, pielīpu vējam.
Es varu tikai spīdēt cauri -
Caur vēju, kādu nejaušu dziesmu, kādu mājienu no nākotnes.
Iejūgtu savu murgu ilksīs, ar divi acīm pierē,
Lai redzētu, es teoloģiski, apokaliptiski
Kustos uz visām pusēm.
Varbūt es esmu jau beigts vai vienkārši nepabeigts,
Kamēr nāve pieliks punktu. Kaut būtu viens un tas pats.
Bet varbūt ir cita izeja - bezizejā:
Nerēķināties ar sauli vai vēju, vai kādu mājienu no nākotnes,
Nepielipt absolūti nekam,
Nebūt absolūti nekam.
Nevis spīdēt cauri, bet atspīdēt,
Būt tukšam spogulim, kas nekad nav pilns
Ar kaut ko svešu.

Vājuma mirklis - Viks

Thu, 07 Jun 2012 11:30:09 GMT

vēji joprojām no jūrmalas joņo
jūra jau projām
kā jūtaties roņi?
dzīvot vai izdzīvot?
kas gan jūs baida?
pieslēgties vaidam?
bet varbūt - naidam?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

pēdējās ziņas
pēc tam
vairs ne miņas?
negribas ticēt - mēs jūs
viņi viņas
dzīvot vai izdzīvot?
kā tad ar dūšu?
kā tad ar
biju esmu un būšu?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

nebūtu liktenis
varbūt ka būtu
kaut kas kam mēs varbūt
esam par grūtu
negribas ticēt
bet ko lai liek vietā?
kur mana dvēsele
nepiesmietā?

uzlādēties nolādēts ar viņu
un tad dzirkstelēm švirkstot
gaist
pagūstot iekļūt pēdējās ziņās
vai tas nebūtu liktenis
skaists?

Vasaras prāts - Eduards Aivars

Tue, 05 Jun 2012 15:42:59 GMT

Klausos putnu džezu no rīta Ā.Alunāna parkā.
Mani neatbaida pat ziņa skumjā,
Ka lakstīgalai ir rīkles vēzis,
Tāpat kā neatbaida noslīkušā zēna kreisās kājas kurpīte dīķmalā.
Arī ticībā es nocietinos - tomēr ar jau daudz mazākām bailēm,
Jo neesmu dabūjis nevienu medaļu "Par pārdzīvojumu",
Kuras esmu pelnījis atliku likām, kaut vai par
Divām izputējušām mīlestībām
Vai medaļu "Par nenoslīcināšanos" vai
"Par nemešanos ārā pa logu".
Mana dzīve jau tāds putnu džezs vien ir.
Kā bezdievim man bija vienas bailes,
Kā ardievim atkal citas

Sovét-Ísland (Jóhannes úr Kötlum)

Mon, 02 Apr 2012 00:29:32 GMT

Padomju Islande (Johanness no Kārļiem, 1899-1972)

[Sovét-Ísland,
óskalandið,
-hvenær kemur þú?]

Padomju Islande,
vēlmju zeme,
- kad tu nāksi?
Nav gana ieilgusi nakts,
klusums biezējis jau ilgi,
nav slāpes pietiekami rūgtas,
bads gana šausminošs,
naids gana baiss?
Kad gan...?

Kad nāksi tu, tautgribas valsts,
ar ielu gaismām,
ar dzinēju dūku,
ziediem un dziesmām?
Kad nāksi tu
ar prāta spēku,
ar sajūsmas guni,
ar tuvbrāļu jūtām?
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies
garās bezmiega naktīs,
kad asins mūsos lēni lēni plūst
visnotuļākajā tumsā
un viss ir tapis kluss
- tik kapa kluss,
ka mūsu moku čukstu atbalss
skan kā sēru simfonija:
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies, dzīvībzeme,
- plaukstošās kultūras uzposums,
sauldienas kopdarbs,
vakara mēness glāsmā bauda.
Mēs ilgojamies būvēt
tavus kuģus,
celt pilsētas,
radīt mākslu...
Mēs ilgojamies pēc darba,
pēc miera
tavā pateicīgā, drošā skaujā.
Mūžvecā Ledzeme!
Jauna tu biji reiz,
kalnsieva košā!
Vai savu sirmumu negribi
nākotnes altārim ziedot?
Negribi gurumu, ligas un bezceri savu
vērst par jaunību vēlreiz?
Negribi jaunus tu ļaudis
un dzīvi,
un pavasari tu savos krastos un lejās?
Negribi vilkulaiks skarbais,
saltais vējlaiks lai aizkūp tāltālu?
... Bet, gribi vai negribi,
nāk tā tuvu jo tuvu,
nāk un pēc asinīm brēc,
līdz no sarkanām pēdām
izaugs
dzīve, kas smiesies un plauks. -
Bet tā neatnāca vakar,
Bet tā neatnāca šodien,
tā nāks - - -
Rīt?
Kad gan? Kad?

Le Bois (Paul Valéry, 1871-1945)

Mon, 19 Mar 2012 22:39:11 GMT

Nous avons pensé des choses pures
Côte à côte, le long des chemins,
Nous nous sommes tenus par les mains
Sans dire... parmi les fleurs obscures ;

Nous marchions comme des fiancés
Seuls, dans la nuit verte des prairies ;
Nous partagions ce fruit de féeries
La lune amicale aux insensés

Et puis, nous sommes morts sur la mousse,
Très loin, tout seuls parmi l’ombre douce
De ce bois intime et murmurant ;

Et là-haut, dans la lumière immense,
Nous nous sommes trouvés en pleurant
Ô mon cher compagnon de silence !

Guntars Godiņš

Fri, 17 Feb 2012 23:22:28 GMT

Karuselis griežas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Mani sauc, man māj, par muļķi saukā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Drusciņ reibst galva.
Karuselis griežas.
Mati kā mākoņi plandās un skrien,
bikses tik smieklīgi dreb,
kleitas piepūšas kā buras un paceļas neredzamā mastā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Ir rudens, un es rudeņoju sevī,
lietus ir mans miers.
Karuselis griežas.
Gar ausīm lido smiekli un lapas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Es esmu ka koks vai kaps
ārpus žoga un Nebūtības.
Es nepiedalos. Es esmu bīstams.

Sun, 04 Dec 2011 15:56:54 GMT

Inga Gaile lasa arī šo to nepublicētu, septembris 2011
http://www.youtube.com/watch?v=Pwaiwku64rQ

Inga Gaile

Thu, 29 Sep 2011 15:33:39 GMT

aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?

Un, kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
kas mūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
kā ar to straumi, kas palaista vaļā attīrītu lauku
un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
kas jau iesēti sievietēs,
kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu,
tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un sakostiem zobiem smaida.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
vav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
lūdzu nebrauciet prom,
jo dzīve ir dzīvojama,
un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
„Lūdzu dodiet man jaunu!”
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis, tas, ka mēs vienmēr dziedam,
bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.

Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
bet, kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
piedzērušies, atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies un jums kaut ko teiks.
Mēs visi redz domājam, ka būtu pelnījuši, ko labāku,
glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru
un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi, kas īpašs un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu tiešām būtu, kas īpašs, ja paliktu šeit, un atklātu to,
kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo
ļaužu pūlī,
iespējams, mēs patiešām to saprastu, tai dienā, kad pārstātu bēgt.

Сергей Есенин (1895-1925)

Mon, 26 Sep 2011 19:49:34 GMT

Вечером синим, вечером лунным
Был я когда-то красивым и юным.

Неудержимо, неповторимо
Все пролетело. далече.. мимо...

Сердце остыло, и выцвели очи...
Синее счастье! Лунные ночи!

Esi sveicināta!

Tue, 16 Aug 2011 09:18:47 GMT

Tai miglai cauri neredzēja māju,
un rūgteni tur smaržoja pēc rudens lapām,
un kaut kur tālumā jau atkal lija,
un klusi paukšķot krita āboli.
Ir abi labi gados,
jau mēnešiem no mājas viņa neiziet,
un viņš vairs nerunā,
kopš eņģelis pie viņa darbā parādījās,
jo viņu mājās auksts,
tur sen kā nekurina.
Čīkst rīta vējā vārtiņi,
nav viņiem bērnu,
tie dzīvo divi vien.
Un viņa pamostas šai rītā,
laukā gaisma svīst,
un vīrs vēl guļ.
Tā ceļas, uz veikalu ir jāiet,
ir jāpaēd.
Ver viņa ārdurvis,
Ir koka pakāpieni nobiruši sārtām lapām,
Jau rudens,
Kad viņa durvis aizvēra, bij agrs pavasaris.
Nu, rudens – dārzs ir maigas miglas pilns,
dzird tālumā tik dzidri, iet pirmie vilcieni
un ausma pamalē tai sola zelta dienu.
Tā iet caur dārzu, veca sieva – kuģis,
Skrien putni debesīs,
bet neatstāj to vienu.
Tā brīnās – dzīvās radības ir viņu apsēdušas,
Uz katru viņas soli kaķi atskatās,
Un skudras jaunas takas viņai atklājušas,
Un tālumā skrien vilcieni un kliedz:
„no pilsētas brauc meitene pie tevis”,
pie veikala stāv pusaudži un smēķē,
un viņa klusa ir un pilna gaismas,
kad viņa iziet, aiz muguras tai sačukstas un
piebiksta, un mēdās,
bet viņa iet un redz tais garās ēnās,
kas krīt no viņas,
maigās debesis,
būs viņai bērniņš,
neticamais noticis.
Ja, eņģeli, pie viņiem vēlreiz ej,
tad paņem sveci,
jo atslēgta ir elektrība un tikai jūra šalko tālumā.
Kad viņa mājās atgriežas,
uz sliekšņa sēž kāds bērns,
tā apģērbies, ka viņai grūti
noteikt, vai zēns vai meitene, un jautā:
„kāpēc tavs vīrs ar mani nerunā?”
Tā plecus parausta un iekšā aicina,
Viss notiek tieši tā,
Zem sirds tai bērniņš otru sveicina.
Un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
Un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu taču
viņu mīli, un mana vecmāmiņa mani dzemdina
ar vienu teikumu un nostāda uz kājām.
Skrien putni debesīs.
Ir diena vaļā.
Ir brīnums diena šī,
Un kāda daļa, cik tā ir nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks un elpo debesis,
un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs.
un viņā bērns, varbūt to sauks par jāni, tas nav mums iespējams,
bet dzīve ir tāds brīnums, lielais sprādziens,
molekulu grēdas,
tas sapnis naktī nāk un rītu izgaismo ar mazu laterniņu,
caur lielu, lielu miglu
nāk brīnums
un neviens vēl nezin, kas tam vārdā
un vai tam autiņi
vai sirma bārda,
čokurojas ābols,
un katru reizi jauna diena iemīlas šai viļņu spēlē,
kā tie uz krastu skrien tik neatlaidīgi un neatstājot zīmes,
un nav nekad tiem kauna.
Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizēs sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma kura nāk, no maigas dzīvības un stipra
spēka
dzīvi izturēt un debesis vēl pamanīt
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev neiespējamais,
ka man tu noticēji.

Mon, 08 Aug 2011 15:09:57 GMT

Образ твой, мучительный и зыбкий,
Я не мог в тумане осязать.
"Господи!" - Сказал я по ошибке,
Сам того не думая сказать.

Божье имя, как большая птица,
Bылетело из моей груди.
Bпереди густой туман клубится,
И пустая клетка позади.

Cēlana mīlestības un Jeruzālemes dzeja

Fri, 05 Aug 2011 08:26:13 GMT

STĀVĒJA
vīģes šķemba uz tavas lūpas,

stāvēja
Jeruzāleme ap mums,

stāvēja
gaišo priežu smarža
pār dāņu kuģi, kuram mēs pateicāmies,

es stāvēju
tevī.

Tue, 28 Jun 2011 16:03:14 GMT

*
Tur viņa aizpeld
Caur ievām. Naktī. 0, mēnes!
Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.

Tur viņa aizpeld.
Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas!
Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.

Nevar saprast,
Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas.
0, mēnes!
Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl.
Nenes!

Lai viņa paliek.
Lai pasēž uz akmens naktī manā
Ievu tumsā un upes mirdzēšanā

*** Николай Гумилёв (1886-1921)

Mon, 27 Jun 2011 22:40:37 GMT

***

Ещё не раз вы вспомните меня
И весь мой мир волнующий и странный,
Нелепый мир из песен и огня,
Но меж других единый необманный.

Он мог стать вашим тоже и не стал,
Его вам было мало или много,
Должно быть плохо я стихи писал
И вас неправедно просил у Бога.

Но каждый раз вы склонитесь без сил
И скажете: «Я вспоминать не смею,
Ведь мир иной меня обворожил
Простой и грубой прелестью своею».

<Июль 1917>

Paris - Ingeborg Bachmann (1926-73)

Tue, 14 Jun 2011 18:44:39 GMT

Paris

Aufs Rad der Nacht geflochten
schlafen die Verlorenen
In den donnernden Gängen unten,
doch wo wir sind, ist Licht.

Wir haben die Arme voll Blumen,
Mimosen aus vielen Jahren;
Goldnes fällt von Brücke zu Brücke
atemlos in den Fluß.

Kalt ist das Licht,
noch kälter der Stein vor dem Tor,
und die Schalen der Brunnen
sind schon zur Hälfte geleert.

Was wird sein, wenn wir, vom Heimweh
benommen bis ans fliehende Haar,
hier bleiben und fragen: was wird sein,
wenn wir die Schönheit bestehen?

Auf den Wagen des Lichts gehoben,
wachend auch, sind wir verloren,
auf den Straßen der Genien oben,
doch wo wir nicht sind, ist Nacht.

Y después - Federico García Lorca (1898-1936)

Mon, 13 Jun 2011 21:26:28 GMT

Los laberintos

que crea el tiempo

se desvanecen.

(Sólo queda

el desierto)

El corazón,

fuente del deseo,

se desvanece.

(Sólo queda

el desierto)

La ilusión de la aurora

y los besos

se desvanecen.

Sólo queda

el desierto.

Un ondulado

desierto.