nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā

Sovét-Ísland (Jóhannes úr Kötlum)

Mon, 02 Apr 2012 00:29:32 GMT

Padomju Islande (Johanness no Kārļiem, 1899-1972)

[Sovét-Ísland,
óskalandið,
-hvenær kemur þú?]

Padomju Islande,
vēlmju zeme,
- kad tu nāksi?
Nav gana ieilgusi nakts,
klusums biezējis jau ilgi,
nav slāpes pietiekami rūgtas,
bads gana šausminošs,
naids gana baiss?
Kad gan...?

Kad nāksi tu, tautgribas valsts,
ar ielu gaismām,
ar dzinēju dūku,
ziediem un dziesmām?
Kad nāksi tu
ar prāta spēku,
ar sajūsmas guni,
ar tuvbrāļu jūtām?
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies
garās bezmiega naktīs,
kad asins mūsos lēni lēni plūst
visnotuļākajā tumsā
un viss ir tapis kluss
- tik kapa kluss,
ka mūsu moku čukstu atbalss
skan kā sēru simfonija:
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies, dzīvībzeme,
- plaukstošās kultūras uzposums,
sauldienas kopdarbs,
vakara mēness glāsmā bauda.
Mēs ilgojamies būvēt
tavus kuģus,
celt pilsētas,
radīt mākslu...
Mēs ilgojamies pēc darba,
pēc miera
tavā pateicīgā, drošā skaujā.
Mūžvecā Ledzeme!
Jauna tu biji reiz,
kalnsieva košā!
Vai savu sirmumu negribi
nākotnes altārim ziedot?
Negribi gurumu, ligas un bezceri savu
vērst par jaunību vēlreiz?
Negribi jaunus tu ļaudis
un dzīvi,
un pavasari tu savos krastos un lejās?
Negribi vilkulaiks skarbais,
saltais vējlaiks lai aizkūp tāltālu?
... Bet, gribi vai negribi,
nāk tā tuvu jo tuvu,
nāk un pēc asinīm brēc,
līdz no sarkanām pēdām
izaugs
dzīve, kas smiesies un plauks. -
Bet tā neatnāca vakar,
Bet tā neatnāca šodien,
tā nāks - - -
Rīt?
Kad gan? Kad?

Le Bois (Paul Valéry, 1871-1945)

Mon, 19 Mar 2012 22:39:11 GMT

Nous avons pensé des choses pures
Côte à côte, le long des chemins,
Nous nous sommes tenus par les mains
Sans dire... parmi les fleurs obscures ;

Nous marchions comme des fiancés
Seuls, dans la nuit verte des prairies ;
Nous partagions ce fruit de féeries
La lune amicale aux insensés

Et puis, nous sommes morts sur la mousse,
Très loin, tout seuls parmi l’ombre douce
De ce bois intime et murmurant ;

Et là-haut, dans la lumière immense,
Nous nous sommes trouvés en pleurant
Ô mon cher compagnon de silence !

Guntars Godiņš

Fri, 17 Feb 2012 23:22:28 GMT

Karuselis griežas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Mani sauc, man māj, par muļķi saukā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Drusciņ reibst galva.
Karuselis griežas.
Mati kā mākoņi plandās un skrien,
bikses tik smieklīgi dreb,
kleitas piepūšas kā buras un paceļas neredzamā mastā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Ir rudens, un es rudeņoju sevī,
lietus ir mans miers.
Karuselis griežas.
Gar ausīm lido smiekli un lapas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Es esmu ka koks vai kaps
ārpus žoga un Nebūtības.
Es nepiedalos. Es esmu bīstams.

Sun, 04 Dec 2011 15:56:54 GMT

Inga Gaile lasa arī šo to nepublicētu, septembris 2011
http://www.youtube.com/watch?v=Pwaiwku64rQ

Inga Gaile

Thu, 29 Sep 2011 15:33:39 GMT

aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?

Un, kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
kas mūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
kā ar to straumi, kas palaista vaļā attīrītu lauku
un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
kas jau iesēti sievietēs,
kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu,
tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un sakostiem zobiem smaida.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
vav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
lūdzu nebrauciet prom,
jo dzīve ir dzīvojama,
un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
„Lūdzu dodiet man jaunu!”
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis, tas, ka mēs vienmēr dziedam,
bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.

Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
bet, kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
piedzērušies, atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies un jums kaut ko teiks.
Mēs visi redz domājam, ka būtu pelnījuši, ko labāku,
glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru
un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi, kas īpašs un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu tiešām būtu, kas īpašs, ja paliktu šeit, un atklātu to,
kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo
ļaužu pūlī,
iespējams, mēs patiešām to saprastu, tai dienā, kad pārstātu bēgt.

Сергей Есенин (1895-1925)

Mon, 26 Sep 2011 19:49:34 GMT

Вечером синим, вечером лунным
Был я когда-то красивым и юным.

Неудержимо, неповторимо
Все пролетело. далече.. мимо...

Сердце остыло, и выцвели очи...
Синее счастье! Лунные ночи!

Esi sveicināta!

Tue, 16 Aug 2011 09:18:47 GMT

Tai miglai cauri neredzēja māju,
un rūgteni tur smaržoja pēc rudens lapām,
un kaut kur tālumā jau atkal lija,
un klusi paukšķot krita āboli.
Ir abi labi gados,
jau mēnešiem no mājas viņa neiziet,
un viņš vairs nerunā,
kopš eņģelis pie viņa darbā parādījās,
jo viņu mājās auksts,
tur sen kā nekurina.
Čīkst rīta vējā vārtiņi,
nav viņiem bērnu,
tie dzīvo divi vien.
Un viņa pamostas šai rītā,
laukā gaisma svīst,
un vīrs vēl guļ.
Tā ceļas, uz veikalu ir jāiet,
ir jāpaēd.
Ver viņa ārdurvis,
Ir koka pakāpieni nobiruši sārtām lapām,
Jau rudens,
Kad viņa durvis aizvēra, bij agrs pavasaris.
Nu, rudens – dārzs ir maigas miglas pilns,
dzird tālumā tik dzidri, iet pirmie vilcieni
un ausma pamalē tai sola zelta dienu.
Tā iet caur dārzu, veca sieva – kuģis,
Skrien putni debesīs,
bet neatstāj to vienu.
Tā brīnās – dzīvās radības ir viņu apsēdušas,
Uz katru viņas soli kaķi atskatās,
Un skudras jaunas takas viņai atklājušas,
Un tālumā skrien vilcieni un kliedz:
„no pilsētas brauc meitene pie tevis”,
pie veikala stāv pusaudži un smēķē,
un viņa klusa ir un pilna gaismas,
kad viņa iziet, aiz muguras tai sačukstas un
piebiksta, un mēdās,
bet viņa iet un redz tais garās ēnās,
kas krīt no viņas,
maigās debesis,
būs viņai bērniņš,
neticamais noticis.
Ja, eņģeli, pie viņiem vēlreiz ej,
tad paņem sveci,
jo atslēgta ir elektrība un tikai jūra šalko tālumā.
Kad viņa mājās atgriežas,
uz sliekšņa sēž kāds bērns,
tā apģērbies, ka viņai grūti
noteikt, vai zēns vai meitene, un jautā:
„kāpēc tavs vīrs ar mani nerunā?”
Tā plecus parausta un iekšā aicina,
Viss notiek tieši tā,
Zem sirds tai bērniņš otru sveicina.
Un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
Un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu taču
viņu mīli, un mana vecmāmiņa mani dzemdina
ar vienu teikumu un nostāda uz kājām.
Skrien putni debesīs.
Ir diena vaļā.
Ir brīnums diena šī,
Un kāda daļa, cik tā ir nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks un elpo debesis,
un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs.
un viņā bērns, varbūt to sauks par jāni, tas nav mums iespējams,
bet dzīve ir tāds brīnums, lielais sprādziens,
molekulu grēdas,
tas sapnis naktī nāk un rītu izgaismo ar mazu laterniņu,
caur lielu, lielu miglu
nāk brīnums
un neviens vēl nezin, kas tam vārdā
un vai tam autiņi
vai sirma bārda,
čokurojas ābols,
un katru reizi jauna diena iemīlas šai viļņu spēlē,
kā tie uz krastu skrien tik neatlaidīgi un neatstājot zīmes,
un nav nekad tiem kauna.
Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizēs sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma kura nāk, no maigas dzīvības un stipra
spēka
dzīvi izturēt un debesis vēl pamanīt
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev neiespējamais,
ka man tu noticēji.

Mon, 08 Aug 2011 15:09:57 GMT

Образ твой, мучительный и зыбкий,
Я не мог в тумане осязать.
"Господи!" - Сказал я по ошибке,
Сам того не думая сказать.

Божье имя, как большая птица,
Bылетело из моей груди.
Bпереди густой туман клубится,
И пустая клетка позади.

Cēlana mīlestības un Jeruzālemes dzeja

Fri, 05 Aug 2011 08:26:13 GMT

STĀVĒJA
vīģes šķemba uz tavas lūpas,

stāvēja
Jeruzāleme ap mums,

stāvēja
gaišo priežu smarža
pār dāņu kuģi, kuram mēs pateicāmies,

es stāvēju
tevī.

Tue, 28 Jun 2011 16:03:14 GMT

*
Tur viņa aizpeld
Caur ievām. Naktī. 0, mēnes!
Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.

Tur viņa aizpeld.
Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas!
Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.

Nevar saprast,
Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas.
0, mēnes!
Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl.
Nenes!

Lai viņa paliek.
Lai pasēž uz akmens naktī manā
Ievu tumsā un upes mirdzēšanā

*** Николай Гумилёв (1886-1921)

Mon, 27 Jun 2011 22:40:37 GMT

***

Ещё не раз вы вспомните меня
И весь мой мир волнующий и странный,
Нелепый мир из песен и огня,
Но меж других единый необманный.

Он мог стать вашим тоже и не стал,
Его вам было мало или много,
Должно быть плохо я стихи писал
И вас неправедно просил у Бога.

Но каждый раз вы склонитесь без сил
И скажете: «Я вспоминать не смею,
Ведь мир иной меня обворожил
Простой и грубой прелестью своею».

<Июль 1917>

Paris - Ingeborg Bachmann (1926-73)

Tue, 14 Jun 2011 18:44:39 GMT

Paris

Aufs Rad der Nacht geflochten
schlafen die Verlorenen
In den donnernden Gängen unten,
doch wo wir sind, ist Licht.

Wir haben die Arme voll Blumen,
Mimosen aus vielen Jahren;
Goldnes fällt von Brücke zu Brücke
atemlos in den Fluß.

Kalt ist das Licht,
noch kälter der Stein vor dem Tor,
und die Schalen der Brunnen
sind schon zur Hälfte geleert.

Was wird sein, wenn wir, vom Heimweh
benommen bis ans fliehende Haar,
hier bleiben und fragen: was wird sein,
wenn wir die Schönheit bestehen?

Auf den Wagen des Lichts gehoben,
wachend auch, sind wir verloren,
auf den Straßen der Genien oben,
doch wo wir nicht sind, ist Nacht.

Y después - Federico García Lorca (1898-1936)

Mon, 13 Jun 2011 21:26:28 GMT

Los laberintos

que crea el tiempo

se desvanecen.

(Sólo queda

el desierto)

El corazón,

fuente del deseo,

se desvanece.

(Sólo queda

el desierto)

La ilusión de la aurora

y los besos

se desvanecen.

Sólo queda

el desierto.

Un ondulado

desierto.

Svētki (Iveta Ratinīka)

Sun, 05 Jun 2011 20:33:18 GMT

cerēju laikam,
paņems mani aiz ausīm,
aizvilks pie svēkiem,
liks plāniņa vidū un piesolīs raušus
visi tie, kuru dzīvēs un ikdienās
pa sētas durvīm aizlauztām
iekšā laužos.
- še tev, moņika,
puse no apēstā
prjaņika.

Fri, 03 Jun 2011 21:50:48 GMT

Nestāsti man neko.
Pūtīsim gaisā dūmus,
Nobirdināsim pelnus,
Skatīsimies pa logu.
Ne jau pirmo reizi
Cilvēkiem tā ir jāsēd,
Kad tu uz kraujas turies
Tikai ar to, kas nav pateikts.
Parāds uz kraujas tura,
Samaksāsi-un gāzies.
Vienkārši tas jau būt nemēdz,
Tad jau tā nebūtu vispār,
Nebūtu šī te marta
Un divu papirosu,
Un rieta oranžās uguns,
Apelsīnkrāsas uguns.
Kaut ko mēs abi gribam
Tādu kā šī te krāsa.
Un tāpēc grūti ir klusēt,
Un tāpēc bailes ir runāt.

Ēģiptē

Tue, 24 May 2011 19:39:32 GMT

Ēģiptē

Tev būs svešās acij sacīt: topi ūdens.
Tev būs svešās acī meklēt viņas, ko zini ūdenī esam.
Tev būs viņas saukt ārā no ūdens: Rute! Mirjama! Naomij!
Tev būs viņas rotāt, kad gulēsi pie svešās.
Tev būs viņas rotāt ar svešās mākoņu matiem.
Tev būs Rutei, Mirjamai un Naomijai sacīt:
Redziet, es guļu pie viņas!
Tev būs svešo sev blakus skaistāk par visām rotāt.
Tev būs viņu rotāt ar sāpēm par Ruti, Mirjamu, Naomiju.
Tev būs svešajai sacīt:
Redzi, es gulēju pie viņām!

***

Thu, 12 May 2011 09:23:08 GMT

Анна Ахматова (1889-1966)

Под крышей промерзшей пустого жилья
Я мертвенных дней не считаю,
Читаю посланья Апостолов я,
Слова Псалмопевца читаю.
Но звезды синеют, но иней пушист,
И каждая встреча чудесней, —
А в Библии красный кленовый лист
Заложен на Песне Песней.

Brodska peles

Mon, 02 May 2011 19:04:49 GMT

Как славно вечером в избе,
запутавшись в своей судьбе,
отбросить мысли о себе
и, притворясь, что спишь,
забыть о мире сволочном
и слушать в сумраке ночном,
как в позвоночнике печном
разбушевалась мышь.
Как славно вечером собрать
листки в случайную тетрадь
и знать, что некому соврать:
"низвергнут!", "вознесен!".
Столпотворению причин
и содержательных мужчин
предпочитая треск лучин
и мышеловки сон.
С весны не топлено, и мне
в заплесневелой тишине
быстрей закутаться в кашне,
чем сердце обнажить.
Ни своенравный педагог,
ни группа ангелов, ни Бог,
перешагнув через порог
нас не научат жить.

Paul Celan/ No Jeruzālemes dzejoļiem

Wed, 13 Apr 2011 13:52:55 GMT

Die Pole
sind in uns,
unübersteigbar
im Wachen,
wir schlafen hinüber, vors Tor
des Erbarmens,

ich verliere dich an dich, das
ist mein Schneetrost,

sag, dass Jerusalem IST,

sags, als wäre ich dieses
dein Weiss,

als wärst du,
meins,

als könnten wir ohne uns wir sein,

ich blättre dich auf, für immer,

du bettest, du bettest
uns frei.

Juris Helds

Mon, 28 Mar 2011 06:58:43 GMT

Kāpnes
no rudens aizmūžības
uz kāpnēm
ar rudens bērniem
(viens kopsaucējnervs)
es spēlēju kārtis bez kārtīm
man septembra kungs
un oktobra dāma
un novembris - septītnieks draugs
dvēsele devalvē sapni par spēli
mirušo naktsvijoli
zirneklis ieauž zvaigznē
viss netveramais ir ceļā
uz rudens bezgalību.

Nikolai Oleinikov, 1934?, paldies AB

Sat, 19 Mar 2011 20:15:44 GMT

Однажды красавица Вера,
Одежды откинувши прочь,
Вдвоем со своим кавалером
До слез хохотала всю ночь.

Действительно весело было!
Действительно было смешно!
А вьюга за форточкой выла,
И ветер стучался в окно.

Klāvs Elsbergs

Wed, 09 Mar 2011 10:05:41 GMT

es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu
tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem
es rādīšu kā es no peļķes smeļu
un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu
kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem

cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā
cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš
un tavas drēbes tavas acis skaistās
kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās
un pār šo muļķīti kas kaukdams grāvī sēž

viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus
(vairs viņu neredzēs pie kādas kājām klūpam)
ar ledu noskrāpēs tos ārstējošos dubļus
un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus
un uzpīpēs un runāsies ar žūpām

es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas

Egils Plaudis

Wed, 09 Mar 2011 09:48:48 GMT

Mājiņa balta pie zaļas jūras,
Sunītis rūtainā uzvalciņā.
Kastaņi pūkainas sveces kūra,
Pārējais viss bija Dieva ziņā.

Tā es spņoju, tā es jutu
Katru grūtu un tveicīgu nakti,
Tad tev iesāka papēži kutēt,
Mani sapņi bij smiltī rakti.

Mājiņa balta pie zaļas jūras,
Vientuļa laiva, baltas buras.
Laiva ar zvejnieku. Aizbrauca viņā
Sunītis rūtainā uzvalciņā.

Thu, 03 Mar 2011 08:44:38 GMT

NAIDS

Mīlestība mani uzšūpoja augstu
un tad kā sniega piku
no kalna laida.
Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk
aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,
noglāstīt galvu ik bērnam,
kas mazliet sirsnības gaida,
sešas melnas govis izslaukt ik rītu
aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.
Nedrīkst prātā turēt ne domu,
pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.
Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt
aiz naida.

Naida tabletes riju,
naida pilienus dzeru
un gūžā man injicē naidu.
Bet mīlestībai ir savi plāni,
naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,
jo vairāk mīlestības no manis tek.
Es riju naidu kā slieka zemi,
mīlestībā peldos,
naids manī deg.

CAROLYN FORCHÉ

Tue, 01 Mar 2011 22:45:35 GMT

The Ghost of Heaven

Sleep to sleep through thirty years of night,
a child herself with child,
for whom we searched

through here, or there, amidst
bones still sleeved and trousered,
a spine picked clean, a paint can,
a skull with hair

Sewn into the hem of memory:
Fire.
God of Abraham, God of Isaac, God of Jacob,
God not
of philosophers or scholars. God not of poets.

Night to night:
child walking toward me through burning maize
over the clean bones of those whose flesh
was lifted by zopilotes into heaven.

So that is how we ascend!
In the clawed feet of fallen angels.
To be assembled again
in the work rooms of clouds.

She rose from where they found her lying
not far from a water urn, leaving
herself behind on the ground
where they found her, holding her arms
before her as if she were asleep.

That is how she appears to me: a ghost in heaven.
Carrying her arms in her arms.

Blue smoke from corn cribs, flap of wings.
On the walls of the city streets a plague of initials.

Walking through a fire-lit river
to a burning house: dead Singer
sewing machine and piece of dress.

Outside a cashew tree wept
blackened cashews over lamina.

Outside paper fireflies rose to the stars.

Bring penicillin if you can, surgical tape, a whetstone,
mosquito repellent but not the aerosol kind.
Especially bring a syringe for sucking phlegm,
a knife, wooden sticks, a surgical clamp, and plastic bags.

You will need a bottle of cloud
for anesthesia.

Like the flight of a crane
through colorless dreams.

When a leech opens your flesh it leaves a small volcano.
Always pour turpentine over your hair before going to sleep.

Such experiences as these are forgotten
before memory intrudes.

The girl was found (don’t say this)
with a man’s severed head stuffed
into her where a child would have been.
No one knew who the man was.
Another of the dead.
So they had not, after all,
killed a pregnant girl.
This was a relief to them.

That sound in the brush?
A settling of wind in sorghum.

If they capture you, talk.
Talk. Please yes. You heard me
right the first time.

You will be asked who you are.
Eventually, we are all asked who we are.

All who come
All who come into the world
All who come into the world are sent.
Open your curtain of spirit.