Smukas bildes

santa_be @ 8:47pm: Iečekojos
Dzīve pēdējā laikā tik specifiska, ka teju gribas maukt kaut kādus nevajadzīgi atklātus friends only ierakstus.

nova @ 4:13pm: ( ... tālāk ... )

black_data @ 3:50pm: Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

black_data @ 3:20pm: Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.

black_data @ 4:35pm: NY2026
Es nezinu, vai es savas atlikušās dzīves laikā tikšu tālāk par "God is a DJ" filozofiju, bet man patīk svinēt šo jocīgo tradīciju piešķirt cipariem pārdabisku nozīmi kopā ar weird ass cilvēkiem. Cienījama disene.

nova @ 11:12am: kur nu vēl labāku dāvanu no aizejošā 2025.
( ... tālāk ... )

zin @ 6:00pm: Laimīgu !

Lai jums izdodas, draugi!

black_data @ 12:15pm: Femobook A2
Varu painfluencēt kafijas dzirnaviņas. Femobook vārdu es biju dzirdējis iepriekš, bet tagad viņiem ir parādījušās elektriskās kafijas dzirnaviņas ar kodu A2. Gan jau par simts eiro var nopirkt arī labākas rokas kafijas dzirnaviņas, bet elektronisko dzirnaviņu segmentā šis ir bengeris. Es nepārskatāmā nākotnē biju sev jau iezīmējis vienas citas par kādiem divsimts eiro, bet uzzinot par šīm, es nolēmu baigi neatlikt. Tas lētums nāk no plastmasas korpusa, bet ieraugot viņas dabā, man jāsaka, ka tā ir labāka plastmasa, kā es biju iztēlojies. Statiskā elektrība, protams, all over the place, bet ar to es rēķinājos. Un no Taivānas viņas atnāca negaidīti ātri, neskaoties uz svētku sezonu. Viņi pat speciāli pielika Latviju, lai es viņas varētu arī pasūtīt.

Ja nu kādam aktuāli, you're welcome!

fjokla @ 10:09am: Gada kopsavilkums, ja tā paskatās
iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzĀmies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome tikmēr sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi,

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigU kakla ielokā, ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu, mentālu veselību un kādu oriģinālu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

fjokla @ 6:59am: Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

nyamo @ 7:02pm: Going SUPER SAYAN
Nav tā, ka mani tas būtu uztraucis, bet zināju,ka bebis nav tas pats fiksākais milestones sasniedzējs.
Priecīgs, laimīgs - vicinās ar rociņām, smaida, runājās ar mums, iet super sayan katru dienu - viss easy peasy.
Bet tad, tāda sajūta, ka vienu dienu izdomāja: sak, šitā nevar, ja nu mamma nodomā, ka es pastulbs?
Un 24.decembrī paņēma apmetās uz vienu pusi, tad arī uz otru pusi (rolling), tagad arī pēkšņi grozās uz visām pusēm (pivoting), sauc ''memmemmemm'', kad grib, lai es nāku.
Nez, varbūt tagad atkal paņems uz kādu laiku māksliniecisko pauzi, bet varbūt jau parīt skries maratonu.
Who knows?

*gurgling and pterodactyl sounds*

fjokla @ 6:31am: Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

fjokla @ 6:16am: Labrēt
Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

wowow @ 10:49pm: Pienācis tas brīdis, kad nevis tu bērniem dāvini Lego ziemassvētkos, bet viņi tev.
(dabūju Williams F1 formulas modeli, ļoti priecīks).

black_data @ 9:32am: Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

black_data @ 9:14am: Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

zhagata @ 10:29pm: Diarium
Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

zhagata @ 9:38pm: Perseverance
Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

black_data @ 4:23pm: Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.