sapņojam

nenoteiksme:
Ķekavas vistu fabrika, 26. janvāra nakts, ārā mīnus 26,5 pēc Celsija. [vismaz tā vēstīja tablo pie ieejaas fabrikā, kuru nemaz neesmu redzējusi :D] Kur biju, kur ne, bet pēc brīža attapos angārā/zālē vai kas nu tas tāds bija, kur būtu jābūt bariem dējējvistu. Nekā nebija. Rindām vien uz tādām skaidu plāksnēm viens pie otra cieši piespiedušies.. guļ kaķēni. Minkas! Desmiti tūkstoši kamoliņu. Nebija tur nez kādi šķirnes kaķubērni, šie vairāk tādi sētas. Jā, un turklāt viņi nebija sabāzti būros aiz restēm, viņi vienkārši gulēja vairākos stāvos uz dēļiem. Tas milzu angārs tomēr bija tāds omulīgs - oranžu grīdu, apgaismojumu dullās krāsās, klusu kokobango mūziku un rūpīgi gar malām izkārtotām bļodiņām ar pienu. Pēc brīža mūzika pārstāja skanēt, kaķēni pēc ķēdes reakcijas principa viens pēc otra modās, staipījas un gāja dzert pieniņu. Man tuvāk esošais kaķēns gan ātri izlaka savu bļodiņu un devās mistiskā virzienā pie... ledusskapja. Un tajā ne sevišķi lielajā ledusskapī dzīvoja govs, rudi strīpotais kaķis mēģināja govij izdīkt papildus porciju. Govs nošņācās un aizcirta aiz sevis ledusskapja durvis.