sapņojam

josephine16:
Kādas dažas naktis atpakaļ man bija visnotaļ dīvains sapnis, kurš bija tik spilgts, ka pat tagad varu to atcerēties pavisam skaidri. Nu, ok, ne sapnis, bet sapņa daļa, jo pēc tam tas pārveidojās un palika kkāds atkal galīgi, galīgi nesakarīgs un tai daļai tad es vairs ar savu apziņu izsekot līdzi nevaru.
Es ar vairākiem pazīstamiem cilvēkiem biju kaut kādā sabiedriskā ēkā, tādā kā galerijā, vai kādā centrā vai kkā tā, atceros, ka tur bija gaišs un ēka bija tāda moderna, stiklota un tā. Es tur tā pastaigājos, kaut kādā zināmā nolūkā, gar kaut kādiem kā biroja galdiem, un cilvēks, kas bija ar mani [nezinu/neatceros, kas tas bija] pievērsa manu uzmanību dīvaina izskata puķei podā, kas stāvēja uz galda, tā bija tāda viscaur dzeltenīga. Cilvēks, kas bija ar mani izteica bažas par šo puķi, bet es to neuztvēru nopietni un neņēmu vērā. Pēc tam vēl pastaigājoties pa tās pašas ēkas pirmo stāvu es pamanīju, ka pāris cilvēki ir palikuši tādi kā caurspīdīgi-fosforiscēti dzelteni un uzreiz sapratu, ka vainīga ir puķe un ka tā ir saindējusi visu gaisu. Sāku bļaustīties un teikt, lai visi iet ārā un cilvēki paklausīja. Pati arī virzījos uz durvju pusi un vestibilā pie izejas durvīm sagaidīju savus draugus. Tur salīdzinājām un konstatējām, ka pāri rokas locītavai ir tāda kā spīdīga indīgi zaļa strīpa. Tad konstatēju, ka vēl viens draugs vēl nav iznācis ārā no saindētās telpas un gāju viņam pakaļ. Viņš bija palicis pēdējais. Kaut kā izdabūju viņu ārā svaigā gaisā, bet tas viņa stāvokli tikai pasliktināja, jo svaigais gaiss radīja lielas sāpes. Tā es tur uz ielas bļaustījos, cenzdamās pievērst uzmanību. Viena dāma sarkanā kabrioletā mūs paņēma savā mašīnā, lai aizvestu uz slimnīcu. Tā, tā sapņa saprotamā daļa beidzās.