sapņojam

likvidet posted in sapnji:

Beidzot pa ilgiem laikiem spilgti un skaidri atcerējos sapni.
sēžu uz trepēm kādā ēkā, augšstāvā notiek balle, kur sapulcējušies jaunieši, ik pa laikam kāds pa trepēm skrien uz leju, es sēžu un vēroju. te lejā skrien sieviete(viņas lūpas bija ļoti līdzīgas manas aizvakar uzzīmētās sejas lūpām. galu galā visi taču tie ir mani tēli), rokās turēdama sešgadīgu meitenīti, kura tikko nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. sievieti pavada vēl trīs jaunieši, līķa bālām sejām, rokas turēdami uz sirds. saprotu arī, ka visi jaunieši, kas ballējas ir sanarkojušies un es vienīgā esmu pie skaidra prāta. atkal no augšas uz leju skrien viens jaunietis, rokā turēdams šļirci un brūk man virsū. es cenšos grūst prom un atvairīties, bet viņs pamanās man kaklā to adatu iedurt. bailes, pie tam liekas, ka adatas gals palicis kaklā. skrienu augšā uz balles telpu, uzkrītu virsū cilvēkam, kautko murminu:"es nezinu, man liekas esmu sadurta, man liekas, esmu sadrogota..". sajūtos tiešām psihodēliski un tad atslēdzos no fiziskās pasaules. nonāku sapņos(dubultsapnis), visapkārt viss ir balts un tajā brīdī domāju par to, ko zinu par out-of-body lietām. secinu, ka man izdevies pie pilna prāta pamest savu fizisko ķermeni(tā kā tas ir sapnis, tad sanāk, ka es pametu savu astrālo ķermeni, jokaini) un tagad lidoju. spožais baltums man apkārt liekas vibrējošs, viss drebinās, laimes sajūta, es smaidu, mēģinu iedomāties kādus tēlus, kam pēc manas vēlmes būtu jāparādās, bet neizdodas. tajā brīdī iedomājos, ka nu ir dimbā, ka šitā nav jautra lidināšanās pa savu sapņu un iedomu pasauli, bet gan ceļš uz aizsali. nobīstos un momentāli atgriežos fiziskajā(vēljoprojām sanāk, ka astrālajā) ķermenī. un vienlaicīgi pamostos pa īstam.