sapņojam

pelican posted in sapnji:

pirmais sapnis šonakt bij ļoti maģisks. sapnī es neredzēju neko, bet tikai jutu, ka pie manis ir cilvēks, kāds tuvs cilvēks, viņš man stāsta par sevi, kas viņam kā sķiet, liekas, pat deva kādas pamācības. Kad pamodos viņš vēl bija manī, ķermenis pamodies, bet dvēseles vēl turpinās manā telpā (vai varbūt kopējā telpā). tās nebija domas, tam nebija aprišu, tikai skaidra viņa klātbūtnes sajūta. Divas dvēseles vienā ķermenī.

otrs sapnis bija pagalam perverss. es atrodos kādā svešā virtuvē, kurā uz visām malām ir kartona plāksnītes ar sazīmētiem dzimumlocekļiem, nu tādiem, kādus mēdz uzpūst uz elektrības būdiņām un pieturās. ledusskapī ar atvērtām durvīm sēž viens mans paziņa, pliks. viņš nedaudz atgādina uzblīdušu sarkanīgu cūku. es kāpju pie viņa ledusskapī un mēs aizveram durvis (jo viņam būs sieva) un drāžamies. esmu kā marionete, kuru viņš vislaik koriģē.

vispār abos sapņos esmu pilnīgi kā nedzīva, kā manis nebūtu. dzīvākā daļa sapnī esmu otrā es- vērotāja. pirmā es- darbone ir kā komā ieslīdējis manekens. tāds, kura dvēsele ir tālu prom,

trešais sapnis, ja to tā var nosaukt ir nesapnis. tu guli un tu jūti, ka istabā, kāds stāv un vēro tevi. bet pamosties nevari. vai drīzāk bail pamosties.
vot par šito es nedaudz raustos, jo esmu pārliecināta, ka kāds te šorīt bija un tiešām vēroja. visu dienu neatlaiž. sajūta mistiski riebīga- kāds grib ielausties manos noslēpumos, kāds cenšas mani sadalīt. vienu atstāt tajā pasaulē, otru ar bailēm izvilkt ārā, kā paļāvīgu rīcībnespējīgu lelli.