sapņojam

pm:
Emm, jā. Savādi, pavisam savādi, bet laikam tāpēc jau tie ir sapņi. Tātad. Sapnī es esmu (vai vēroju no malas? man šķiet, ka abi skatpunkti ik pa brīdim mainījās, katrā ziņā pārak daudz ko neatceros) kaut kāda pīļveidīga būtne - kā no "Duck Tales" multenēm un komiksiem - garā mētelī un ļoti gariem drediem. Būtne ir kaut kā nesen kļuvusi akla, bet pirms tam bijusi šaušanas čempions, bet tagad dodas/dodos uz lombardu ar savu šaujamieroci, kas ir plastmasas un līdzinās matu žāvējamajai ierīcei. Jūtu pīļbūtnes skumjas un nožēlu par karjeras beigām. Ierocis tiek stiepts uz muguras lielā somā ar lenci pār plecu. Bet pa ceļam notiek kaut kāds uzbrukums vai nemieri, kur kādu jāaizstāv un jāšaudās. Tad pīle atver savu ieroci, jo tas ir jāpārstata cīņas režīmam, jo tajā iekšā ir viss saprogrammēts sporta vajadzībām - cik reizes var izšaut un cik spēcīgi. Programmu nodrošina un regulē tas, ka iekšpusē ierocim viss ir pilns ar ciešos kūlīšos savītiem plastmasas vadiem, kā tiem plastmasas savilcējiem celtniecībā un to gali saiet kaut kādos atbilstošos robiņos. Pīlesbūtne saliek to kopā un saprot, ka, par spīti aklumam, spēj labi šaut, it kā saredzot skaņas viļņus. Tālāk neatceros. Žēl, noteikti bija baigais action.