sapņojam

pm:

Bija nakts ar vairākiem sapņiem, šeit ir divi no tiem.

Sapnis nr.1
Māja, divi zēni, katrs ar savu istabu. Māte iet pārbaudīt, vai viņi kārtīgi izmetuši persiku
kauliņus (domāju, kāpēc tieši persiki un atcerējos, ka tieši vakar apēdu persiku, ko ļoti
sen nebiju darījis, varbūt tas kaut ko ietekmē). Pirmajam zēnam viss ir kārtībā, māte skatās
zem gultas, aiz krēsla, pagaldē, bet neko neatrod. Otrā zēna istabā viss izskatās kārtībā,
tikai skapis ir uzblīdis, viegli trīsošs, kā animācijas filmās. Tad tas sprāgst vaļā un no
tā izveļas persiku kauliņu straume, kas kaut kādā neizskaidrojamā sapņa ceļā plūst uz upi un
tur izveido garu lentu. Persiku kauliņi ūdenī sāk zaļot, pelēt, attīstīties par vienotu
masu, saaugt kopā. Zēns pastaigājas pa garo virteni un kopā ar to plūst uz priekšu. Viņš
kaut kur aizpeld, saritina virteni, izveidojot salu, kura saaug kopā un nodibina uz tās savu
pilsētu.

Sapnis nr.2
Otrais sapnis sastāv no diezgan nesakarīgiem fragmentiem, kas it kā ir no filmas par
septiņdesmito gadu sākumu kādā kūrortpilsētā, kas uzņemta mūsdienās un es sapnī it kā cītīgi
vēroju gan "filmu" gan "realitāti", vai tur nav sastopamas kādas laikmeta priekšmetu
neatbilstības. Iesākumā pār kūrorta piekrasti nolaižas gaišu mākoņu svītra visas piekrastes
garumā. Viss ir ļoti skaistās krāsās, saulains, tam kontrastā ir tumšie mākoņi, kas parādās
aiz gaišās svītras. Mākoņu svītra tuvojas zemei, kā gatavojoties nolaisties pavisam un kļūt
par miglu. Tā pieskaras zemei un šajā brīdī jau ir cieta kā sūklis un līdzinās jūras putām.
Tūristi dala to gabalos un spriež, vai tā izžūstot sarausies. Mēģinot izvēlēties gabalus,
tos ir grūti noplēst precīzi un tiem sanāk neglītas un robainas malas. Dažos gabalos dzīvo
skudras.