sapņojam

likvidet:

Kādu laiku neatcerējos sapņus, beidzot viens.
Ir vasara, eju pa asfaltētu ceļu, skaista apkārtne, esmu kaut kur laukos, strīdos ar mammu, no mugurpuses brauc Džeks uz riteņa, nostopēju, kaut kā mēģinam braukt, sākumā es uz stūres sēžu, tad uz rāmja, tad viņš uz stūres, nobraucam uz mazu taciņu, pārbraucam pāri tiltiņam un nonākam pie ēkas. Iekšā, tumšs, drēgnas telpas ar tumši zilganu nokrāsu, izskatās pēc pamestas rūpnīcas vai kaut kā tamlīdzīga. Vienā no telpām sēž Tante pie galda tumšās drēbēs. Es apsēžos vienā galda galā, Džeks otrā. Sākas seanss(kāds?). Tante raida no sevis ārā taureņus vai mazus putniņus un tie ielido Džekā iekšā. Viņš ir transa stadijā un es redzu, kas notiek Džeka galvā(aizmirsu, ko tur redzēju). Pēc tam mana kārta. Sajūtu sevi grimstot transā, kad taureņi/putni jau lido uz manu pusi. Kad ielido, redzu ainu ar baltu lāci, kas nostājies uz pakaļkājām, aizvērtām acīm stāstu to Tantei, viņa saka, ka nav svarīgi, kas tas pa lāci, lai stāstot kaut ko citu. Nezinu, ko viņai teikt, stāstu, ko redzu, lāča kažoks ass, dubļains un tādas detaļas. Tad man kaut kas uznāk, nokrītu no krēsla un vārtos pa grīdu traki smiedamās, kad apnika smieties, sēdos atpakaļ krēslā. Turpinājumu neatceros.