sapņojam

darkans:
Sapņoju, ka braucu trolejbusā. Bez manis vēl sēž 2 pasažieri pašās beigās (tādi ap gadiem 50) un kko sarunājas. Viens ir tāds resnāks ar sirmiem matiem un pliku galvvidu, otrs nedaudz jaunāks, ar noskūtiem matiem un izteikti bandītisku seju. Es sadzirdu, ka viņi taisās izdarīt kādu noziegumu. Šie pēkšņi skatās uz manīm, un vēlas mani novākt, jo esmu dzirdējis viņu plānu. Es saku, ka viss ok, es nevienu nestučīju, esmu savējais. Šie it kā uz brīdi novēršas, bet skūtais pēkšņi izvelk ieroci un sašauj mani vēderā. pirmo reizi sapnī izjutu tik spēcīgas sāpes. Es saļimstu šķērsām uz trolejbusa krēsliem, un domāju, ka jātēlo beigts, varbūt vēl izdosies kkā aizbēgt. Savkārt bandīts tik turpina šaut tajā pašā vietā kādas patsmit reizes. Katru šāvienu sajūtu kā sāpīgu dūrienu. Man sāk tecēt asinis gar rokām un es baidos zaudēt samaņu. Izvemju kkādas recekļainas asinis. Šis pieiet pie mana ķermeņa, ar pirkstiem iebrauc asinīs un kko izsmejošu saka. Es saņemu rokās spēkus, pielecu kājās un cenšos izraut no viņa rokas pistoli.  Man tas neizdodas, un es saņemu vēl kādus 2 šāvienu vēderā. Tad es sāku ar pirkstiem spiest viņam ārā acis un izpiežu kreiso aci ārā pa visam, tā nokrīt uz trolejbusa grīdas. Šis sāpēs saliecas un satver aci, un man izdodas viņam izraut pistoli no rokas. Uzreiz raidu vairākus šāvienus viņam sejā. Šis man uzbrūk ar visu asiņojošo aci. Kad iešauju viņam tieši acs dobumā viņš beidzot saļimst un es aizbēgu.