sapņojam

savanna:
Tāk, tagad ātri, kamēr neesmu aizmirsusi.

Kaut kāda draugu/ draudzeņu sanākšana kultūras nama ēkā. Pagrabstāvā ir kafejnīca (zinu, ka nav), dodos turp ar vēl 3 meitenēm. Tāds pastāvs, balts pazeminājums, ne kā pakāpiens bet kā nolaidiens. Skatos, ka man pa priekšu iet suns (vai kaķis) un paklūp un nošļuc lejā.... tad ar amni tas pats, pakrītu un nošļūcu uz pakaļas. Visai saškrobojos, jo kājās baltas bikses. :) Vienai meitenei uzsaucu kafiju, jo biju parādā par kaut ko. Nākamais skats, ka ar vienu no draudzenēm esmu savā privātmājā un tur viņa gludina interesanta stila drēbes un es prasu, kā tu vari izturēt strādājot par mauku? Sajūta jokaina, jo jautājums it kā nekorekts. Tad viņa atklāj, ka mamma zin par nodarbošānos, sākumā iebildusi, bet tad to sākusi uztvert ar humoru, it kā noliedzot fakta realitāti. Bet draugs nezin. Teicu, lai izstāsta, varbūt palīdzēst tikt vaļā no sutenera /iem, bet viņa ne pa kam. Atbrauc pieminētie suteneri, sauc MŪS ārā. Man mugurā arī ir visai īpatnējs "ielas" tērps. Es it kā pretojos un it kā nē.

Tad seko pamošanās - opis prasa, vai neesmu aizgulējusies.

Vai varbūt visas sievietes savā veidā ir maukas? Vai arī vienkārši vēlas to reiz izbaudīt, kā tas ir nepiederēt sev pašai? Varbūt, ka vaina bija tajā meitenē?

Neko nesaprotu. :)