sapņojam

savanna posted in sapnji:

Kad biju maza (līdz 7 gadu vecumam), ļoti regulāri sapņoju par nāvi. Tādu, kā to zīme grāmatās, metelī, kapusē, izkāmējušu un ar izkapti pār plecu. Sapņoju, ka guļu, redzu, ka pa logu rāpjas iekšā nāve, es skrienu ārā no istabas, kas atrodas ēkas tālākajā galā (caurstaigājama saimniecības tipa ēka), skrienu cauri gaitenim, tad vēl vienam gaitenim, tad virtuvei, priekšā vēl viena istaba un galējajā istabā jau varu redzēt mammu un vecvecākus, kas skatās kādu filmu... es skrienu, saucu, kliedzu, bet mani neviens nedzird - man nav balss. Tad es krītu pār slieksni, kas atdala virtuvi no istabas, ļoti augsts slieksnis... un pamostos milzīgās bailes un vispār, esmu izkritusi no gultas. Reizēm es to visu redzēju līdz pat 3-jām reizēm vienā naktī, un n-tās dienas nedēļā. Man pat bija bail iet gulēt...

Tagad smieklīgi, bet tā tas bija.