sapņojam

likvidet:
šonakts sapnis tāds.
caur baigākajiem labirintiem(šito es īsti neatceros, atceros tikai to faktu, ka tā bija) nokļūstu nelielā, pilnīgi tukšā istabā ar mellām sienām.
izrādās es esmu supermens, pietam īstā supermena tērpā. tad uzrodas vēl divi supermeni - tie mani draugi, un pēc tam vēl divi - ienaidnieki, muskuļoti kā švarcnegeri, melnos tērpos. es sāku ar galveno no ienaidniekiem cīnīties un izrādās, ka esmu ņuņņa, jo pirmkārt man ir ļoti bail sist un otrkārt man īsti neizdodas izvairīties no sitieniem. reizēm pa vidu iejaucas arī pārējie supermeni un tiem, kas manā pusē ir uzdevums mani aizstāvēt. bet izrādās, ka viņi ir vēl lielāki ņuņņas par mani un neko nevar īsti lāga izdarīt.
sapnis nebūtu nekas tāds īpašs, ja vien katrs sitiens nebūtu absolūti neticami sāpīgs. man varēja sist jebkurā vietā - pa galvu, vēderu, acīs, nu vienalga, bet sāpēja vienmēr mugura. un tad bija palēlināta sajūta, kā mugura savilkās krampjos, nu neticami sāpīgos krampjos. no sāpēm pamodos.

tad otrs sapnis. izrādās, ka pilsētā ieradies neaicināts viesis - dinozaurs. viņš ēd cilvēkus, tāpēc pilsētā sākas panika. es uzzināju, ka jākāpj kokos, ja negrib tikt apēsts. koki bija ļoti skaisti, tādi zaraini, tīklaini, jokaini-kokaini. uzrāpos vienā un sēdēju. tad garām skrēja jaunieši, tādi jautrie jefiņi un saucu, lai skrienot līdzi. kāpju lejā un skrienu ar. mēs uzejam piepūšamu atrakciju pili, uzkāpjam tur pa tādām trepītēm augšā un tur ir maza telpiņa, kur mēs visi, kādi seši jefiņi salīdām. sienas bija noklātas ar vēl siltām picām(nu, viņas tur bij ar gaļaini kečupaino daļu pielipušas), un tā kā izrādās, ka ir bada laiks, mēs sākam viņas ēst. tad mēs saprotam, ka tās picas un šitā pils ir ienaidnieku(?) un laižamies ļepatās. nu un tad mani iztraucēja modinātājs.