sapņojam

ieraksts:
Sapni atceros samērā fragmentāri. Iesākumā bija lapsas. Tās mēģināja tikt iekšā pa durvīm, kas bija no veca, trausla koka, kas laika gaitā kļuvis pelēks. Durvīs ir daudz mazu lodziņu un durtiņu, visas jātur ciet ar roku, bet lapsas vienmēr sāk spraukties iekšā pa kādām citām durtiņām. To purni atgādina kožu saēstus izbāzeņus. Kad lapsas tiek iekšā, tās izrādās pavisam jaukas, par spīti tam, ka mazliet pretīgas kā slimi, klaiņojoši suņi.

Pēc tam man ir jāfotografē tīģeri iekšpagalmā ar analogo kameru. Nevaru atrast pareizo ekspozīcijas laiku, kā arī domāju, ka šis darbs ir sasodīti bīstams. Kad pavēršu kameru pret tīģeri, tas sāk pozēt, samērā pārspīlēti un pavisam netīģeriski, vairāk kā tāds mājas kaķis.

Tātad šajā sapnī mani it kā apdraud visādi dzīvnieki, kuri pēc tam izrādās tīri mīlīgi. Tas tā, ja mani vairāk interesētu sapņu tulkošana.

Pēc tam es runāju ar man pazīstamu fotogrāfi, kura saka, ka aizsūtījusi pieteikumu fotokonkursam, bet saņēmusi atbildi, ka foto viņas standartiem šoreiz neatbilst. Tad viņa stāsta, ka paskatījusies uz bildi mobilajā telefonā, un tad pašai tapis skaidrs, ka galīgi garām.

Pēc tam es sēžu pie virtuves galda un lasu kaut kādu pionieru žurnālu no sešdesmitajiem. Mans tēva brālis uz plīts vāra ūdeni. Un kā vēl vāra - ūdens ir kādi pāris kubikmetri, kas fiziski veido taisnstūra paralēlskaldni, kas neizplūst pa telpu, bet turas kopā kā receklis, kā galerts. Un tam visam pa virsu kā maza, smieklīga dekorācija, ļodzīgi turas katla vāks. Es jautāju, cik daudz želatīna vajadzētu, lai sarecinātu visu šo ūdeni. Tad tas pārstāj turēties kopā, izplūst pa telpu un es pamostos.