sapņojam

pm:

Reizēm rīta agrumā sanāk šādi pierakstīt, uzreiz pēc pamošanās, citādi tie sapņi mēdz sasodīti ātri izplēnēt no apziņas.
Tātad, sapnī bija manas pirmās mājas, kas vispār notiek diezgan bieži, un aizdambējusies izlietne. Tur bija kāda sieviete, kura lūdza palīdzību šajā aizdambēšanās jautājumā. Sākot bakstīt izlietni ar tam paredzētajiem instrumentiem, no tās izlauzās... jā, līķu straume, kas pieauga apmēros no izlietnes šaurības un plūda garām. Sieviete ar pavisam neizbrīnītu un mēreni garlaikotu seju skatījās uz līķiem, kas visi bija viņas pašas līķi, viņas pašas pussadalījušies un pelēki ķermeņi, un lēna balsī raksturoja katru no tiem - "nja, nu te es esmu pēc smagas nakts, te es esmu neizgulējusies, te pēc slimības" - utt. Katrs no līķiem bija kā viņas atmirusī būtība no kāda dzīves posma, pēc kāda pārdzīvojuma vai notikuma, tā sapratu no tālākā stāstījuma, kuru neatceros.
Sapņa otrajā daļā biju lauku mājās un mēģināju caur logu nofotografēt lapsas, kas staigāja garam - iesākumā kā cilvēki lapsu maskās, kas pamazām transformējās lielās, smaidošās multfilmu lapsās, kas ar katru kustību kļuva aizvien rēalistiskākas un beigās, sasniegušas īstenību, aizlavījās prom.