Vērības vērti raksti

tarantulz@navigator.lv — Tue, 27 May 2008 14:28:21 GMT

"..Tikai vienu es vēl tā mīlu kā viņu - Valodu. Es to pielūdzu par tās spēju pārkāpt sev pāri, norādot uz savām robežām. Ar valodas palīdzību varu sacīt: "Tik tālu un ne tālāk sniedzas mana pasaule," - un, kad šis teikums ir pateikts, es atrodos ainavā, par kuras pastāvēšanu man nav bijis pat nojausmas."

(Pēters Hēgs, "Mēģinājums noteikt mīlestības ilgtspēju", no krājuma "Nakts stāsti" - grāmata, kuru ļoti iesaku)

Vai pastāv dzīve pēc piedzimšanas!

tarantulz@navigator.lv — Wed, 29 Nov 2006 19:50:22 GMT

Vēl nedzimušu dvīņu pāris sarunājas mātes vēderā.
„Saki man, vai tu patiešām tici, ka pastāv dzīve pēc piedzimšanas?“jautā viens dvīnis otram.
„Jā, pavisam noteikti! Šeit iekšā mēs augam un kļūstam stipri, gatavojoties tam, kas būs ārā“, atbild otrs dvīnis.
„Man šķiet, ka tās ir muļķības!”saka pirmais. Nevar taču būt dzīve pēc piedzimšanas – kā tad tā varētu izskatīties?“
„Tik precīzi jau es arī to nezinu. Bet tur noteikti būs daudz gaišāks nekā šeit. Un varbūt mēs skraidīsim apkārt un ēdīsim ar muti?“
„Šitādas blēņas es vēl neesmu dzirdējis! Ar muti ēst, kas par traku ideju! Mums taču ir nabas saite, kas mūs baro. Un kā tad tu gribēsi skraidīt? Tam taču nabas saite ir daudz par īsu.”
„Tomēr es domāju, ka tas noteikti izdosies. Viss būs vienkārši nedaudz savādāk.”
”Tu maldies! Neviens no tiem, kas piedzimuši, taču nav atgriezies. Ar piedzimšanu dzīve beidzas un punkts.”
„Es tev piekrītu, ka neviens nezina, kā izskatīsies dzīve pēc piedzimšanas. Bet es zinu, ka tad mēs redzēsim savu Māti un viņa par mums rūpēsies.”
„Māti??? Tu taču neteiksi, ka tici Mātei? Nu kur tad viņa īsti ir?”
„Nu šeit – mums visapkārt. Mēs esam un dzīvojam viņā un caur viņu. Bez viņas mēs nemaz nevarētu pastāvēt!”
„Muļķības! Neko no tādas Mātes es neesmu jutis, tātad viņas nemaz nav.”
„Un tomēr. Dažreiz, kad mēs esam pavisam klusi, var dzirdēt viņu dziedam. Vai arī sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli...”

Henrijs Novens
(No vācu val.tulkoja I.Ančevska)

/aizguuts no kaadas meitenes dienasgraamatas

Viktors Peļevins "Vilkača svētā grāmata"

tarantulz@navigator.lv — Wed, 19 Oct 2005 12:38:27 GMT

" Klients, kuru man piespēlēja bārmenis Seržs, gaidīja hoteļa “National” Aleksandrovkas bārā. Bija jau vakarā septiņi, bet taksometrs knapi vilkās, pārvācoties no viena korķa otrā. Es pat biju gatava noticēt, ka man ir dvēsele – tādas mieles tur bija.
- I want to be forever young, - rādžiņā jau kuro reizi noskanēja Alfaville.
Man tik vēl trūka tavas problēmas, nodomāju es. "

Man tik vēl trūka jūsu problēmu, nodomāju es.

***

tarantulz@navigator.lv — Mon, 03 Oct 2005 10:11:44 GMT

"mākslinieka uzdevums varētu būt šāds: sniegt ļaudīm kaut nelielu mierinājumu par to, ka viņi ir dzīvi"

"kādam vajadzēja gan pateikt viņam, ka uz planētas, kuras gudrākie dzīvnieki tik ļoti ienīst dzīvi, būt fiziķim nozīmē, ka nekad nebūs jālūdz piedošana"

[Kurts Vonnegūts "laikatrīce"]

tarantulz@navigator.lv — Fri, 01 Jul 2005 10:54:37 GMT

Es stāvu uz elektriskā tramvaja platformas un esmu pilnīgi nedrošs par savu stāvokli šajā pasaulē, šajā pilsētā, savā ģimenē. Pat ne aptuveni es nespētu norādīt, kādas pamatotas prasības kaut kādā virzienā varētu izteikt. Es nemaz nespēju aizbildināt to, ka stāvu uz šīs platformas, turos pie šīs cilpas, ļauju šim tramvajam mani nest, ka ļaudis izvairās no tramvaja vai mierīgi iet, vai kavējas pie skatlogiem. — Neviens jau to no manis neprasa, bet tas ir vienalga.

Tramvajs tuvojas pieturai, kāda meitene nostājas pakāpienu tuvumā, gatava izkāpšanai. Viņu es saredzu tik skaidri, it kā būtu aptaustījis. Viņa ir ģērbusies melnā, svārku krokas gandrīz nekustas, blūze ir par šauru, apkaklīte tai no baltām sīkcilpiņu mežģīnēm, kreiso plaukstu viņa spiež pie sienas, lietussargs viņas labajā rokā stāv uz otrā augšējā pakāpiena. Seja viņai brūna, deguns, malās viegli saplacināts, noslēdzas apaļi un plati. Viņai ir daudz brūnu matu un vējā izspūruši matiņi labajos deniņos. Mazā auss cieši pieplakusi galvai, tomēr es, tuvu stāvot, redzu visu labās auss gliemežnīcas mugurpusi un ēnu pie saknes.

Toreiz es sev jautāju: kā tas nākas, ka viņa nebrīnās pati par sevi, ka tur muti ciet un nesaka neko tamlīdzīgu?

/Francs Kafka- "Pasažieris"/

tarantulz@navigator.lv — Sun, 19 Jun 2005 10:57:10 GMT

"..varbūt vienmēr un visiem lasīšana nav nekas cits kā stinga raudzīšanās vienā punktā, jo tikai tādējādi var pasargāt sevi no nevaldāmi un nevadāmi garām skrienošās pasaules kārdinājumiem un to nestā posta. Neviens nekad neko nelasītu, ja nevajadzētu glābties no bailēm. Nelasītu, ja nevajadzētu padzīt kārdinājumu apmierināt kādu postošo vēlēšanos, kurai pretoties citādi nepietiks spēka.

Atvērta grāmata vienmēr liecina, ka tai līdzās ir baiļu mākts cilvēks."

/Alesandro Bariko "Stikla pilis"/

Stulbums

tarantulz@navigator.lv — Wed, 08 Sep 2004 18:34:20 GMT

Piemēram, kurš gan ticēja Kilgoram Trautam, kad viņš "Manos desmit gados autopilotā" rakstīja šādi:"Saules sistēmā ir kāda planēta, uz kuras cilvēki ir tik stulbi, ka viņiem veselu miljonu gadu nepieleca, ka šai planētai ir arī otra puse. Viņi to secināja tikai pirms piecsimt gadiem! Tikai pirms piecsimt gadiem! Un tomēr viņi sevi dēvē par Homo Sapiens... Stulbums? Gribat runāt par stulbumu? Vienā no šīm pusēm ļaudis bija tik stulbi, ka viņiem pat nebija alfabēta! Viņi vēl nebija izgudrojuši riteni!"

Apžēlojieties, mister Traut...

/K. Vonnegūts "Laikatrīce"/

tarantulz@navigator.lv — Fri, 06 Aug 2004 07:26:19 GMT

Un arī es- ļengans, garš, neķītrs, gremojošs, drūmas domas svārstošs- arī es biju lieks. Laimīgā kārtā es to nejutu, galvenais - es to nesapratu, bet man bija neomulīgi, jo baidījos to piepeši izjust (vēl tagad baidos, ka tas varētu mani sagrābt no aizmugures aiz pakauša un pacelt uz augšu kā asmeni). Nenoteikti prātoju, ka vajadzētu sevi nonāvēt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem šajā smaidošajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzoši kā zobi - arī tie būtu lieki: es biju lieks mūžīgi mūžam.

/Žans Pols Sartrs- "Nelabums"/

tarantulz@navigator.lv — Wed, 28 Jul 2004 09:13:41 GMT

Ko nozīmē šis taureņu mākonis?
Vai tas ir sveiciens vai uzbrukums?
Varbūt mēs esam par lielu savā viengabalā un traucējam
rotaļu? Varbūt zilonis tūliņ sadalīsies trīstūkstoš
taureņos un arī nāks pie mums taureņu mākonī? Varbūt
ziloņi tikai izliekas par ziloņiem, bet patiesībā
viņi ir milzīgi taureņu cietokšņi, taureņu milzīgi
čemodāni?
Ko nozīmē šis taureņu uzbrukums?
Varbūt taureņi ir brīvas un nepakļautas minūtes,
kaut kādi stundu atlikumi, kas rāda, ka laiks nav
taisngaitas un tas var izlauzties no stundu apļa un
mētāties pļavā pēc savas patikas?
Tā būs, tā būs! Mēs esam tuvu patiesībai: taureņi
ir sekundes. Un taureņu mākonis ir brīvs laiks, un
taureņu svaidīšanās ir vienīgā viņu vērtība šai
taisnvirziena pasaulē: viņi liecina, ka ceļš ir
par taisnu, lai skaisti dzīvotu, un arī upe tek
pārāk taisni. Un arī putns ir par nekustīgu debesīs,
lai saprastu brīvību.

tarantulz@navigator.lv — Sun, 27 Jun 2004 16:03:34 GMT

būt svētam nozīme: dzīvot tagadnē, pilnībā izmantot doto acumirkli; nebēdājoties par nākotni un pagātni; neskatīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet tikai uz to, kas ir rokās.

/T. R. Grēfs C. S. Sp./

tarantulz@navigator.lv — Thu, 10 Jun 2004 12:13:28 GMT

"Atnāciet, lūdzu. Būšu priecīgs un kluss. Mirdzumu manās acīs jūs nodēvēsiet par bijīgu pielūgsmi. Jūsu smaržīgie mati, maigās plaukstas un cauri gaišzilajam tērpam nepārprotami nojaušamās krūtis man sagādā tādus pat pārdzīvojumus, kā tikko gatavota pamatīga gaļas ēdiena aromāts kādam vidusmēra pieaugušam, samērā veselīgam vīrietim izsalkuma brīdī. Es esmu fotogrāfs. To jau jūs zināsiet – iespējams, tieši tāpēc jūs būsiet izlēmusi atnākt. Es runāšu ar jums savā viszemākajā, visvaldzinošākajā balsī, es būšu pazemīgi bijīgs. Es aizkustināšu jūs līdz asarām, klusināti stāstot par ziemas svētkiem un baltu sniedziņu bērnībā, par savu dievbijību un paklausību vecākiem. Pieminēšu skolas gaitas un ļaunos klasesbiedrus, kas nereti mani iekaustīja skolas pagalma tālākajā nostūrī par to, ka negāju ar viņiem kopā pīpēt. Tad es it kā pēkšņi atgūšos, atvainošos par pārāk personisku atmiņu pieminēšanu un attaisnošu to ar savu askētisko dzīvesveidu pēdējo gadu laikā, kas man liedzis iespēju pienācīgi apgūt saviesīgās komunikācijas mākslu. Jūsu glīti uzkrāsotās actiņas būs pilnas dziļi mātišķa prieka un gādības, tur būs vieta arī līdzjūtībai par nabaga nesaprasto, daudz cietušo poētisko dvēseli, kura tikai tīra pārpratuma pēc nonākusi vīrieša (nevis eņģeļa) ķermenī, kurš pie tam vēl jums šķitīs erotisks un iekārojams. "Jūs esat tik saprotoša", es teikšu pusbalsī tuvu pie jūsu piesarkušās auss. Mums nekur nav jāsteidzas. "

turpinaajums sekos...

tarantulz@navigator.lv — Thu, 13 May 2004 13:43:58 GMT

- Vai nomiris tavs vecākais dēls? Mīli viņu jo vairāk. Un, galvenais, mīli pārējos, tos, kuri tev palikuši, un saki viņiem to. Tūlīt. Tas ir vienīgais, ko nāve mums iemāca: mīlēt ir jāsteidzas.
Ē.E.Šmits "Pilāta evaņģēlijs"

tarantulz@navigator.lv — Wed, 21 Apr 2004 15:07:38 GMT

"Taa ir vienkaarsha patiesiiba, bet taa arii izprotama tikai ar cieshanaam: sveetiigas ir nevis karos guutaas uzvaras bet sakaaves! uzvaras vajadziigas valdiibaam sakaaves vajadziigas tautai. peec uzvaraam gribas veel uzvaru, peec sakaaves gribas briiviibas un parasti to arii izciina. sakaaves vajadzizigas tautaam taapat kaa cieshanas un nelaimes vajadziigas atsevishkjiem cilveekiem. taas pamudina padziljinaat ieksheejo dziivi, pacelties augstaak gariigaa zinjaa"
/A.I.Solozhnjecins/

tarantulz@navigator.lv — Tue, 16 Mar 2004 12:08:08 GMT

***
Ik rītu es mēdzu iznākt no savas sapelējušās vientulības
un gāju pa ielu
spoka bālumā.

Pārsteidzoši bija tas, ka es nesaplēsu sevi skrandās uz kokiem
tā kā ērkuļaina migla.

Pārsteidzoši bija tas, ka es neizgāju cauri sienai
turpat blakus pie durvīm.

Pārsteidzoši bija tas, ka turpināju šķisties mirklīgi īsts
citu acīs.

Es, kurš daudzkārt tiku raudājis, daudzkārt tiku smējies, daudzkārt
tiku dziedājis,
bet tikai tāpēc, lai visiem šķistos, ka ciešu klusu.

Es, atspīds skatlogos,
kur lietus sievietes mani glāstīja ar savām stiklotajām rokām.

Es, dūmu miesa no nedegoša ugunsgrēka.

Es, vārdu vientulība.

Pēc tam atnāci tu.
Pieklauvēji pie durvīm. Atvēri visus logu aizvirtņus.
Apdzēsi aukstumu. Aizmēzi prom dusmas no visiem notuļiem
kaktiem
un, mitējusies raudāt, sacīji:
"Ņem manas acis, tās ir apburtas.
Ieskaties manās acīs, lai kļūtu īsts.
Atklājies manās acīs gluži kā sāpīgā spogulī.
Ieskaties tajās, taču bez asarām savās acīs."

Un tad es ņēmos dziedāt priecu Jaunajam Noslēpumam.

(Nē, nebūt nav veltīgi noskūpstīt akmeņus.)
Žozē Gomišs Ferreira

tarantulz@navigator.lv — Mon, 15 Mar 2004 10:42:05 GMT

5.6. Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas.
6.4311 Nāve nav dzīves notikums. Nāvi nepārdzīvo.
Ja ar mūžību saprot nevis bezgalīgi garu laiku, bet gan bezlaicību, tad mūžīgi dzīvo tas, kurš dzīvo tagadnē.
Mūsu dzīve ir tikpat bezgalīga, kā neierobežots ir mūsu redzes lauks.
L.Vitgenšteins "Loģiski filozofiskais traktāts"

tarantulz@navigator.lv — Mon, 25 Aug 2003 08:42:58 GMT

'..the washing machine's rhythm was like a great heartbeat and the rush of it's waters was what the unborn hear - our last memory of peace.'

/tomas harris, silence of the lambs/

Cilvēks - ekrāna saudzētājs, pasaule - miljons kilobaitu

tarantulz@navigator.lv — Mon, 25 Aug 2003 08:14:13 GMT

"Viņas visas tad savā elektroierīču valodā man saka: "Ko tu dari. Tu neko nedari. Tu nepildi savas funkcijas. Tev atkal ir iedarbojies tā dēvētais ekrāna saudzētājs, kura nozīme ar tavām prāta spējām nav aptverama, un rezultātā jēgas nekādas, tikai lieki patērē elektrību", un tā kā es neesmu elektroierīce, tad nevaru tām saprotamā veidā paskaidrot, ka es neesmu viena no viņām, man nav ne kārtīgu funkciju, ne kontaktdakšas, es neesmu pieslēgta ne pie kāda tīkla, tādēļ arī nav jāraizējas, ka manis dēļ varētu izsist korķus.
Man liekas, ka šobrīd nesanāks strādāt, tāpēc es aizeju uz balkona uzpīpēt, kur man paveras pikseļi tūkstoš krāsās, miljoniem kilobaitu, bet tas atkal ir tikai tā dēvētais ekrāna sauzētājs, un kādai mašīnai iedarbojusies signalizācija, lai gan neviens nemēģina to zagt."
Daina Tē. Izlēdz TV.

I will give you a formula, an incantation for times when your task is greater than your strength:

tarantulz@navigator.lv — Tue, 19 Aug 2003 09:08:44 GMT

I am already given to the power that rules my fate.
And I cling to nothing, so I will have nothing to defend.
I have no thoughts, so I will see.
I fear nothing, so I will remember myself.
Detached and at ease,
I will dart past the Eagle to be free.

/Carlos Castaneda/

tarantulz@navigator.lv — Fri, 15 Aug 2003 17:45:58 GMT

"Cilvēks nenozīmē visai daudz.Manuprāt, dzīve balstās uz ko citu.
Paradumi, konvencijas, likumi - viss, pēc kā Tu nejūti vajadzību, viss, no kā Tu esi aizbēdzis.Tas viss veido viņas dzīvei ietvaru. Lai dzīvotu, viņai vajag ap sevi nezūdošu ilgstošo realitāti. Bet lai cik tas būtu bezjēdzīgi vai netaisni,tas ir tikai izteiksmes veids."
A. de Sent- Ekziperī

gribētos diskusiju par šo tēmu...

tarantulz@navigator.lv — Sat, 09 Aug 2003 20:56:24 GMT

[..] de Germanta kundze, kas jau desmit gadu pieklājīgi atņēma to sveicienu pie Parmas princeses, nekad nebūtu šos ļaudis laidusi pār savu slieksni, jo bija pārliecināta, ka salons gan sabiedriskā, gan materiālā nozīmē kļūst drausmīgs, ja tā mēbeles ir nevis skaistas, bet piepilda to tikai kā bagātības pierādījums. Tāds salons ir pielīdzināms darbam, kurā neprot izvairīties no teikumiem, kas demonstrē zināšanas, prāta spožumu un atraisītību.

M.Prusts

kāpēc Serls domā, ka Dieva nav

tarantulz@navigator.lv — Thu, 07 Aug 2003 17:03:51 GMT

No intervijas RL ar filosofu Džonu Serlu:

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Serls: Nē. Es reiz prasīju Bērtrandam Raselam: "Jūs visu dzīvi esat bijis ateists, bet pieņemsim, ka viņiem tomēr taisnība, un jūs nonākat debesīs, ko jūs teiktu Dievam?" Un Rasels atbildēja: "Es teiktu: tava eksistence nebija pietiekami uzskatāma", un man tā šķiet pareiza atbilde. Liecības par Dieva eksistenci ir vai nu ļoti vājas, vai to nav vispār.

par to, kāpēc cilvēki grib, lai ir Dievs

tarantulz@navigator.lv — Thu, 07 Aug 2003 17:00:03 GMT

No intervijas RL ar filosofu Džonu Serlu:

Serls: Cilvēkiem ir ļoti dziļas vajadzības. Dieva gadījumā tās ir, pirmkārt, es negribu mirt, otrkārt, es negribu, lai cilvēki, kurus mīlu, mirst, un, treškārt, es gribu, lai galu galā viss ir taisnīgi. Ir šausmīgi iedomāties, ka netaisnība, kas notiek pasaulē, nekad netiks izlabota.

par nāvi

tarantulz@navigator.lv — Thu, 07 Aug 2003 16:57:18 GMT

No intervijas RL ar filosofu Džonu Serlu:

Serls: Es domāju, ka pati nāves ideja ir slikta ideja, un es nezinu, kā ar to tikt galā, bet, jā, man šķiet, tā ir ļoti biedējoša lieta. Vēl sliktāk par manu paša navī ir tas, ka visi, kas man ir dārgi, arī nomirs.

RL: Kas notiek nāves brīdī?

Serls: Diemžēl, man šķiet, ka nāves brīdī tu vienkārši pārstāj eksistēt, tavai pieredzei raksturīgais secīgums vienkārši apstājas.

RL: Kāpēc no tā baidīties?

Serls: Tieši tāpēc, ka es negribu, lai mana pieredze apstājas. Kad tu mirsti, viss ir cauri. Ja ar bailēm tiek saprasta stipra tieksme pēc tā, lai kaut kas nenotiktu, domājot, ka tas notiks, tad te ir pamats baidīties. Bet es neesmu šausmās, es nestaigāju visu laiku apkārt, kratot galvu un domājot par nāvi, taču es noteikti negribu mirt, un es esmu pārliecināts, ka miršu.
[...] Es nedomāju, ka ir kāds cits saprātīgs veids, kā gatavoties nāvei, izņemot testamenta rakstīšanu, nolemjot, kam tiek atstāts kas.

par brīvu gribu

tarantulz@navigator.lv — Thu, 07 Aug 2003 16:49:17 GMT

No intrevijas RL ar filosofu Džonu Serlu:

Serls: ...No vienas puses mēs esam ļoti pārliecināti par savas gribas brīvību, ir sajūta, ka mēs vienmēr varētu rīkoties arī citādi, nekā rīkojamies. No otras puses, nav skaidrs, kā to var savienot ar priekšstatu par universu, kurā visam, kas notiek, ir iepriekšēji, pietiekami cēloniski nosacījumi.
RL: Vai šī pretruna jums šķiet principā netarisināma?
Serls: Nē, es pat esmu uzrakstījis rakstu Brīva griba kā neirobioloģijas problēma, kurā saku, ka atbilde uz šo jautājumu ir meklējama tajā, kā darbijas smadzenes. ja jebkurš smadzeņu stāvoklis ir pietiekams cēlonis nākamam smadzeņu stāvoklim, tad mūsu uzvedība ir pilnībā determinēta, bet ja darbojas kas līdzīgs kvantu nenoteiktības principam, ir iespēja, ka pastāv brīva griba. Maz ticams, ka ir brīva griba, bet tāda iespēja ir.

tarantulz@navigator.lv — Thu, 31 Jul 2003 21:35:21 GMT

Manu pirmo tuvību ar sievieti - pašu pirmo esmu īstenībā aizmirsis, tas ir, ja negribu, neatceros vispār nemaz. Viņa bija sieva manam skolotājam, kurš bieži mani tai pavasarī īsi pirms gatavības pārbaudījumiem aicināja nedēļas nogales pavadīt viņa mājās; es palīdzēju lasīt viņa mācību grāmatas jaunā izdevuma korektūru, lai kaut ko nopelnītu. Mans ilgu sapnis bija motocikls, grasījos to, ja rastos izdevība, iegādāties, lai tas būtu cik vecs būdams, ka tikai kustētos. Mans pienākums bija rasēt ar tušu ģeometriskas figūras un tamlīdzīgi, jo matemātikā un ģeometrijā biju labākais skolnieks. Skolotāja sieva, raugoties no mana tālākā redzes viedokļa, liekas, gadus četrdesmit veca plaušu slimniece, un, kad viņa skūpstīja manu zēnisko ķermeni, man šķita, ka viņa ir vai nu jukusi, vai līdzīga trakai kucei; turklāt kā vēlāk, tā iepriekš es viņu godāju par "profesora kundzi". Tas bija absurds. No reizes līdz reizei es visu to aizmirsu; tikai, kad mans skolotājs ienāca klasē un klusēdams lika uz katedras burtnīcas, mani sagrāba bailes, ka viņš ir kaut ko dabūjis zināt un tagad to uzzinās visa pasaule. Lielākoties es biju pirmais, kuru viņš izsauca, kad mēdza izdalīt burtnīcas, un man vajadzēja iznākt klases priekšā - vienīgajam, kam darbā nebija nevienas kļūdas. Viņa nomira vēl tajā pašā vasarā, un es aizmirsu visu, kā mēdz aizmirst ūdeni, ar ko gadījies kādreiz dzesēt slāpes. Protams, es likos pats sev nicināms, tāpēc ka aizmirsu, un piespiedu sevi reizi mēnesī aiziet pie viņas kapa; kad neviens neredzēja, vilku no portfeļa laukā pāris puķu un aši noliku uz kapa, kam vēl nebija kapakmens, tikai numurs; turklāt mani māca kauns, un es katrreiz biju priecīgs, kad tas jau bija padarīts.

Tikai ar Hannu tas nekad nebija bijis absurdi.

/M. Frišs/