Spogulīt, spogulīt, saki man tā. - 1. Marts 2010

Mēs visi esam ceļotāji dzīves vilcienā, kurā iekāpjam un no kura izkāpjam ne paša gribas dzīti, nepazīdami spēku, kas vilcienu rauj uz priekšu. Reizēm vilciens pārāk ilgi kavējas pie nenozīmīgām, garlaicīgām stacijām, bet sniegainām kalnu gālēm pārāk ātri aizdrāžas garām. Ar cilvēkiem, kas jauši vai nejauši iekāpuši mūsu nodaļā, mums jābrauc kopā, ar viņiem mūsu liktenis ir saistīts gan skaistajā braucienā pa kalniem un lejām, gan katastrofas gadījumā. Ja mūsu nodaļā būtu iekāpuši citi braucēji, mūsu ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs varbūt būtu mainījuši maršrutu, izkāpuši nevis mazā, bēdīgā provinces pilsētiņā, bet, ceļabiedra apgaroti un iejūsmināti, brauktu viņam līdzi uz kalnu augstāko virsotni, no kurienes pavērtos skats uz šo sāpju pilno, bet neizsakāmi bagāto pasauli.

/Zenta Mauriņa