Spogulīt, spogulīt, saki man tā. - 29. Decembris 2007

Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.