Spogulīt, spogulīt, saki man tā. - 6. Jūnijs 2006

Gribētos arī, lai jūs saprotat, ka šie notikumi ir iespējami tikai pasaulē, kur vīrietis iedomājas esam pārāks par sievieti. Amerikāņi to dēvē par īsto vīrieša pasauli. Kaut kas līdzīgs gaiļu cīņu arēnai, kur valda rupjš spēks un primitīvisms, uzpūtība un iedomāts preztižs komplektā ar pilnīgu pašironijas trūkumu. Vīrietim patīk karš, tas dod viņam nozīmību. Iespēju aizbāt sievietei muti. Iespēju uztvert to kā vēl vienu īstenības objektu. Vismaz tā viņam šķiet. Tā ir liela atšķirība starp dzimumiem : vīrietis rezd objektus, bet sieviete - saikni starp tiem. Pievilkšanos vai atgrūšanos, saderību vai nesaderību. Nepieciešamību, mīlestību. Tieši tādēļ ikviena īsta sieviete nīst karu, uzskata to par absurdu. Vīrietim ši uztveres dimensija nav dota. Vai zinas kas ir karš? Karš ir psihoze, ko izraisa nespēja saredzēt saikni. Saikni ar līdzcilvēkiem, ar ekonomisko un vēsturisko siutāciju. Un, pats galvenais, saikni ar nebūtību. Ar nāvi.