29. februāris

Haruki Murakami - Norvēģu koks

Wed, 21 Jun 2017 18:24:47 GMT

Nodziedājusi visas sev zināmās dziesmas, viņa sāka dziedāt kādu dziesmu, kuru teicās pati sarakstījusi:

"Es gribētu Tev uzvārīt ēdienu,

Taču man nav katla.

Es gribētu Tev uzadīt šalli,

Taču man nav dzijas.

Es gribētu tev uzrakstīt dzejoli,

Taču man nav spalvas."

- Tā saucas "Man nav nekā", - viņa paziņoja. Gan vārdi, gan mūzika tajos bija taisni briesmīgi.

Peter Watts, Blindsight

Fri, 21 Apr 2017 15:03:22 GMT

“Evolution has no foresight. Complex machinery develops its own agendas. Brains — cheat. Feedback loops evolve to promote stable heartbeats and then stumble upon the temptation of rhythm and music. The rush evoked by fractal imagery, the algorithms used for habitat selection, metastasize into art. Thrills that once had to be earned in increments of fitness can now be had from pointless introspection. Aesthetics rise unbidden from a trillion dopamine receptors, and the system moves beyond modeling the organism. It begins to model the very process of modeling. It consumes evermore computational resources, bogs itself down with endless recursion and irrelevant simulations. Like the parasitic DNA that accretes in every natural genome, it persists and proliferates and produces nothing but itself. Metaprocesses bloom like cancer, and awaken, and call themselves I.”

Kurts Vonnegūts "Čempionu brokastis"

Mon, 17 Oct 2011 09:40:04 GMT

Biju pārliecināts: Beatrise Kīdslera ar citiem vecmodīgiem stāstniekiem iedveš cilvēkiem pārliecību, ka dzīvē ir galvenie varoņi, negalvenie varoņi, svarīgi sīkumi, nesvarīgi sīkumi, mācība, kas jāsaņem, pārbaude, kas jāiztur, un sākums, vidus un beigas.

No Jaunā Rīgas teātra izrādes "Vigīlija. Sapnis par nomodu"

Sun, 02 Oct 2011 19:34:05 GMT

"Jaunajā gadā apņemties kļūt labākam ir tas pats, kas apņemties kļūt garākam."

Emanuēla Arsāna "Grūtā misija"

Tue, 22 Feb 2011 14:10:45 GMT

-Vai jūs mīlat savu vīru?
-Ļoti.Patiesībā es mīlu tikai viņu.
-Jūs tomēr viņu krāpjat...
-Krāpt nozīmē, kāda cita dēļ viņu vairs nemīlēt, vairs nepiedāvāt viņam papildus nozīmību, kas viņu dara vienreizēju pārējo vidū. Nesniegt viņam mīlestību, kas ar katru tikšanās reizi kļūst arvien bagātāka. Uzticība vispārpieņemtajā nozīmē-tas ir veids, kā novest mīļoto līdz aprobežotībai.

"Lord Arthur Savile's Crime", Oscar Wilde

Fri, 05 Nov 2010 22:17:10 GMT

"Actors are so fortunate. They can choose whether they will appear in tragedy or in comedy, whether they will suffer or make merry, laugh or shed tears. But in real life it is different. Most women and men are forced to perform parts for which they have no qualifications. Our Guildernsterns play Hamlet for us, and our Hamlets have to jest like Prince Hal. The world is a stage, but the play is badly cast."

Kolins Vilsons - ''apziņas parazīti''

Sat, 16 Oct 2010 15:48:46 GMT

''''Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks,'' sacija Aristotelis izteikdams vienus no vislielākajiem meliem cilvēces vēsturē. Jo ikvienam cilvēkam ir vairāk kopīga ar kalniem vai zvaigznēm nekā ar citiem cilvēkiem.''

Pūka dao

Sat, 14 Aug 2010 12:09:21 GMT

"Ja tu vēlies būt vesels, atpūties un apmierināts ar dzīvi vienkārši vēro." (Hofs "Pūka dao")

«Ēd. Lūdzies. Mīli.» by Elizabete Gilberta

Wed, 11 Aug 2010 12:29:16 GMT

„Atkarība raksturo katru mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas objekts sniedz reibinošu, halucinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, - sava veida emocionālu dubultnarkotiku, kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinājuma. Drīz vien jau jūs ar katram narkomānam raksturīgajām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots (nemaz neminot aizvainojumu pret piegādātāju, kurš pats pamudinājis jūs uz šo atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu – par spīti tam, ka jūs zināt: viņš to kaut kur slēpj, sasodīts, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai tikai vēl vienu reizi dabūtu šo vielu. Pa to laiku apjūsmas objekts pamazām sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, ne vairs kā uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīlējis. Ironiski ir tas, ka jūs pat nevarat viņam to pārmest. Palūkojaties vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojamu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai pārvērties pat paša acīs.

Te nu tas ir. Jūs esat sasniedzis apmātības galējo robežu – savas personības pilnīgu un nesaudzīgi degradāciju.”

Edvins Gilberts "Dzimtais akmens"

Sun, 13 Jun 2010 18:49:10 GMT

"Ārsti savas kļūdas apbeda, arhitekti - apdēsta ar efejām."

Francs Kafka "Pils"

Tue, 08 Jun 2010 18:37:56 GMT

"Un tad vēl viņa gan ir jaunāka, bet no tā viņas ārienē nav ne miņas, viņa izskatās kā tās sievietes bez vecuma, kuras gan tikpat kā nenoveco, bet arī gandrīz nekad īstenībā nav bijušas jaunas. "

Nora Ikstena "Amour Fou"

Fri, 07 May 2010 08:16:13 GMT

Vaina ir manī. Es esmu nesavaldīga, histēriska, esmu aizdomīga un greizsirdīga, es esmu varbūt pat traka.

A. Čehovs "Stāsti"

Sat, 01 May 2010 07:46:32 GMT

[..]; mani mocīja neapmierinātība ar sevi pašu, bija žēl savas dzīves, kas aiziet ātri un neinteresanti, un es vienmēr domāju, ck labi būtu izraut no savām krūtīm sirdi, kas man kļuvusi tik smaga.

***

Simtiem verstu tuksnesīgas, vienmuļas, izdegušas stepes nevar radīt tādu grūtsirdību kā viens pats cilvēks, kad viņš sēž, runā un nav zināms, kad aizies.

***

Viss prāts, visa dvēseles enerģija aiziet, lai apmierinātu īslaicīgas, pārejošas vajadzības.

Karls Juhans Valgrēns "Spēlmaņa Rubašova liktenīgais līgums"

Fri, 16 Apr 2010 18:01:26 GMT

"Cīņas griba ir griba dzīvot, un griba dzīvot ir arī izdzīvošana. Paraugieties uz dzīvniekiem! Stiprākais bars padzen vājāko, un siprākais barā kļūst par vadoni. Indivīds, kas necīnās, iet bojā. Arī tā tauta, kura pastāvīgi necīnās, ir lemta bojāejai. Tādēļ, saka vadonis, cilvēkiem ir jācīnās, pastāvīgi jācīnās, pat jāveltī cīņai visa dzīve - jādzīvo un jāmirst lietas labad. Tā vismaz es to saprotu."

Jaroslavs Hašeks "Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā" II grāmata

Sun, 04 Apr 2010 21:27:19 GMT

"Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notrulināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.
Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavējoties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļamlām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.
Tāpēc jārīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, (..).
Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta izturēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mocības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns nenotiks.
Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivim sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst arvien lopiskāka un pārvēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām."

Alesandro Bariko "Bez asinīm"

Sun, 04 Apr 2010 14:32:51 GMT

Un viņa domāja: lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos - atgriezties tai ellē, kas mūs ir radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. Viņa mēģināja minēt, kur gan radusies šī absurdā uzticība šausmīgajam, taču atklāja, ka atbildi nezina. Viņa saprata vienīgi to, ka nav nekā spēcīgāka par šo instinktu - atgriezties tur, kur mūs ir salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši tik maiga. Un bez asinīm.

Hermanis Hese ''Stepes Vilks''

Wed, 31 Mar 2010 16:01:12 GMT

"-Šī nežēlība būtībā nemaz nav nežēlība.Viduslaiku cilvēkam viss mūsdienu dzīves veids liktos ne vien nežēlīgs, bet arī līdz pretīgumam barbarisks. Katram laikmetam, katrai kultūrai, katram paražu un tradīciju kopumam ir sava struktūra, savs- tai piederīgais maigums un skarbums, skaistums un nežēlīgums, katrs zināmas ciešanas uzskata par pašsaprotamām, pacietīgi samierinās ar zināmu ļaunumu. Par īstām mokām, par elli cilvēka dzīve kļūst tikai divu laikmetu, divu kultūru un reliģiju sadures punktā. Antīkās pasaules cilvēks, spiests dzīvot viduslaiku gaisotnē, ātri vien nosmaktu, tāpat kā nosmaktu mežonis mūsu civilizācijas lokā. Pastāv laika posmi, kad vesela paaudze tiktāl tiek ierauta divu laikmetu, divu dzīves veidu sadursmē, ka tai zūd jebkurš dabiskums, jebkura morāle, drošības apziņa un nevainība. Protams,ne visi to izjūt vienlīdz stipri. Tāds cilvēks kā Nīče izcieta mūsdienu postu priekšlaikus, vairāk nekā veselu paaudzi agrāk par citiem, un to, ko viņš pārcieta viens un nesaprasts, šodien cieš tūkstoši."

Haruki Murakami "Uz dienvidiem no robežas,uz rietumiem no saules."

Sat, 20 Mar 2010 14:59:18 GMT

"Es nezināju, ka cilvēks jau ar pašu savas eksistences faktu spēj ievainot otru cilvēku tā, ka šis otrs cilvēks vairs nav glābjams."

Karls Juhans Valgrēns "Spēlmaņa Rubašova liktenīgais līgums"

Thu, 18 Mar 2010 19:51:34 GMT

"Viņi sēdēja pagrabā, altāra priekšā, uz kura atradās divas melnas sveces un kvēpināmais trauks, kas izplatīja segliņa un kampara smaržu. Tikai pēc saules rieta viņi nedaudz pamielojās ar dievmaizītēm un asinsdesu, kurai pievienotas garšvielas, taču bez sāls. Rituāls paredzēja, lai ik pārdienas viņi vakaros piedzertos ar sarkanvīnu, kas nostādināts uz piecām melno magoņu ziedkopām un piecām uncēm pulverī saberztu kaņepju sēkliņu. Pēc tam vīnam jābūt izkāstam caur īpašu dvieli, ko audusi prostitūta. Tā aizritēja dienas - tumsā un dzērumā..."

""Tā ir tīrā bērnu spēle" viņš ieteicās, "salīdziājumā ar to, kas nepieciešams citu rituālu veikšanai, piemēram: tāda kaķa galva, kurš piecas dienas barojies ar cilvēka gaļu; sveces, izlietas no nedzimušu bērnu taukiem, vai atslēgaskauls no sava tēva slepkavas, turklāt vēl divreizēja bigāmista. Taču šādu relikviju spēku kompensē maģiskais zobens un riekstkoka dakša...""

Makss Frišs "Štillers"

Wed, 17 Mar 2010 06:10:16 GMT

* Mēs braucām ar tādu ātrumu, kādu vien varējām izspiest no mūsu džipa, un turklāt ne bez tās svinīgās apziņas, ka mūsu acis pilnīgi noteikti ir vienīgās, kuras to visu redz; bez tām, bez mūsu mirstīga cilvēka acīm, kuras brauca pa šo tuksnesi, nebūtu nekādas saules, tikai milzīgs daudzums aklas enerģijas, bez tām nebūtu mēness; nebūtu nekādas zemes, vispār nekādas pasaules, nekādas apziņas par visumu.

* Puvumam piemīt kaut kas dēmonisks, kaut kas līdzīgs lāstam, kurš visu, kas varētu ziedēt un smaržot, pārvērš smakā, trūdos un puvekļos.

* Visu var stāstīt, tikai ne savu patieso dzīvi; šī neiespējamība ir tā, kas mūs spiež palikt tādiem, kādus redz un attēlo mūsu biedri, viņi, kas apgalvo, ka mani nepazīst, viņi, kas uzdodas par maniem draugiem un nekad neļauj man mainīties, un ikvienu brīnumu (Tas, ko es nevaru izstāstīt, neizsakāmo, tas, ko es nevaru pierādīt) padara par neiespējamu, - tikai lai varētu pateikt: - Es pazīstu tevi.

* ...pašnāvība ir ilūzija. Tas nozīmē: lidot un būt pārliecībā, ka tieši tukšums mani nes, tātad lēciens bez spārniem, vienkārši lēciens nekurienē, nekad nedzīvotā dzīvē, garām palaistā pārkāpumā, tukšumā kā vienīgajā īstenībā eksistējošajā, kas man pieder, kas var mani nest.

Džeroms K. Džeroms "Dzīves romāns"

Mon, 08 Feb 2010 17:46:09 GMT

"Mēs sēžam pie saviem rakstāmgaldiem un prātojam, un prātojam, un rakstām, un rakstām; bet stāsts vienmēr ir viens un tas pats. Un cilvēks to ir izstāstījis un klausījies neskaitāmus gadus; mēs stāstam to tagad, šodien viens otram un stāstīsim to viens otram vēl pēc tūkstoš gadiem, un šis stāsts ir: reiz dzīvoja vīrietis un sieviete, kas viņu mīlēja. Nožēlojamā kritika vaimanā, ka tas nav nekas jauns, un prasa ko svaigāku, domādama (kā bērns), ka pasaulē vēl var notikt brīnumi."

citāts no intervijas ar fotogrāfu Valtu Kleinu

Wed, 27 Jan 2010 20:08:13 GMT

"Zināt, kas ir pasaules lielākie meli? Tas, ka visiem nepietiks. Mīlestības, atzinības, iejūtības, laimes, prieka, panākumu. Dievs šo pasauli radīja tik dāsnu, ārkārtīgi neiedomājami dāsnu. Tad mums sātans pieliecās pie auss un iečukstēja: "Visiem nepietiks!" Bet kad tu tiec šim pāri, kad tu viņam saki: "Atkāpies, pietiks visiem!", tajā brīdī iestājas ļoti īpašs stāvoklis, es pat nezinu kā to nosaukt. Bet kamēr tu dzīvo šī čuksta iespaidā, tu nebeidz ciest, mocīties, būt nesaprašanā, tavas dienas ir smagas un grūtas. Šeit visiem viss pietiks. Bet šie meli par pretējo katru dienu tiek nepārtraukti izplatīti."

Stīvens Kings "Četri pēc pusnakts"

Tue, 26 Jan 2010 14:31:38 GMT

Būt naudīgam ir pat ļoti labi, bet, ja runa ir par radošo procesu, tad naudu labāk gan aizmirst. Var nobendēt procesu.

Džons Apdaiks "Īstvikas raganas"

Mon, 25 Jan 2010 14:39:30 GMT

Ērtās vīriešu drēbes Aleksandra valkāja arvien biežāk; sākumā viņa bija pirkusi vīriešu kurpes un cimdus, pēc tam arī bikses, kas nebija jostasvietā tik piegulošas kā sievietēm domātās, un pēdējā laikā viņai bija iepatikušās arī glītās, platās un izturīgās žaketes, kādās vīrieši strādāja un devās medībās. Kāpēc gan lai viss ērtums tiktu viņiem vien, ja mums, sievietēm, jāmokās ar smailajiem papēžiem un visiem pārējiem modes verdzeņu atribūtiem, ko mums uzspiež valkāt sadistiski pediņi?

nosēdumi no M.Zālītes "Lācis" @ Nacionālais Teātris

Sat, 23 Jan 2010 16:15:58 GMT

Izraudieties, izrunājieties, ja vajag - izkliedzieties!
Neizraudātas asaras, nepasacīti vārdi un neizkliegtas frāzes pārvēršas jūsos smagos akmeņos, kas turpmāko dzīvi padara nepanesami smagu...