Nezinu, vai nepārkāpju paša uzstādītus noteikumus, bet “what a hell”, tāpat šinī komūnā vēl nav manītas kaitinošas tendences.

Ir tāda apvienība, kā Tito & Tarantula. Visi taču ir redzējuši filmu “No krēslas līdz rītausmai”? Visi arī zina dziesmu “After Dark”, kuras pavadījumā šinī filmā dejo Selma Hajaka? Vai ne? Tad nu, lūk, paziņošu kaut ko sensacionālu un negaidītu – Tito & Tarantula vispār ir baigi labā grupa, ne tikai ar tām divām dziesmām, kas ir dzirdamas filmā. Tāds viegls, ralaksējošs un interesants ģitārroks. Dziesmu teksti ļoti cilvēcīgi, bet mēdz būt arī pamatīgs melnais humors. Teju mazliet nopietnāka Labvēlīgā Tipa meksikāņu versija. Dīvaini ir tas, ka šī ir praktiski vienīgā šāda žanra grupa, kas man patīk, un nevis tā, ka dažas dziesmas, bet grupas daiļrade kopumā. Neskatoties uz to, ka grupai ir ļoti tipisks amerikānisks skanējums, lai arī ar latīņamerikānisku kolorītu, un nav nekā ārkārtīgi oriģināla arī mūzikā. Ir bijusi doma sameklēt ko līdzīgu, lai būt vēl kaut kas cilvēcīgāks ko klausīties, atšķirībā no parastā repertuāra, bet nav izdevies atrast. Neaizķer.

Tad nu, lūk, Tito & Tarantula ir izlaidis jaunu albumu. Nekādu komentāru par to gan man nav. Ne īpaši labs, nedz arī ļoti slikts. Tik daudz kā atgādinājums par savu eksistenci ar jaunām dziesmām pēc piecu gadu klusēšanas. Tipisks Tito & Tarantula. Viņu mājaslapā var noklausīties dažas dziesmas no jaunā albuma, kā arī noskatīties mazliet cinisku video par tā tapšanu.