Jautri pastāsti

tiem kuri vēl nezin

Tue, 22 Dec 2009 22:19:55 GMT

http://en.tackfilm.se/?id=1261519576027RA88

Fri, 30 Mar 2007 11:42:44 GMT

saņēmu šo (par maaniem pastāstiem): varbuut ir veel kas neizstaastiits?

un tad apdomājos,,, tātad:
Pirmā reize Alpos, slēpošanas kūrorts. Es biju ieklīdusi - kā vienmēr - nejauši –

Pirmā reize Alpos, slēpošanas kūrorts. Es biju ieklīdusi - kā vienmēr - nejauši – netālu bija konference.
Ciemats bezgala jauks, viskijs lēts (tax – free zona), kalni dievīgi, debesis zilas, saulīte spīd, pa dienu klīdu apkārt viena, vakarā ar John Walker klauvēju pie kaimiņdurvīm dzīvības meklējumos - kas meklē, tas atrod un man tika arī burvīga kompānija.

Kādā otrā vai trešā vakarā izraisījās sarunas par slēpošanu. Deklarēju, ka gribu slēpot, kā to dara ? Man tika sniegts darbības Plāns:
1) jāiet uz „skolas” kalnu
2) turpat lejā var izīrēt slēpes un zābakus
3) ar pacēlāju jābrauc līdz pusei (līdz galam var iesācējam būt par augstu)
4) jābrauc lejā
Kā braukt ? Tad man tika sniegti paraugdemonstrējumi: kompānija slējās kājās un enerģiski izrādīja, kādas kustības jāveic braucot no kalna – es atkārtoju - likās tīri jautri un viegli. Prātā aplikusi kāda vitāla dāma, kas šūpoja kuplo krūtežu, grozīja pēcpusi un atkārtoja: Gruģ v doļinu ! Gruģ v doļinu !
Atklājās arī, ka viens no grupas ir instruktors savā būtībā un alkst mani apmācīt – sarunājām rīt tikties 12:00 pie skolas kalna, lai apgūtu prasmes un iemaņas.

Atmodos ar nežēlīgām galvassāpēm, kalti un nelabumu. Tomēr doma, ka 12os mani nepacietīgi gaida instruktors un slēpošanas pasaule, lika man pieslieties, uzmaukt cepuri un doties kalna virzienā. 12os neviena nebija, pareizāk, nebija instruktora un arī Gruģ v doļinu nemanīja. Pagrozījos, vilka uz vemšanu, galva plīsa vai pušu. Nolēmu izīrēt slēpes. Pagrabstāvā rosījās mazs možs plikpauris. I want skis teicu paģiru māktā balsī. Man par izbrīnu izrādījās, ka ir slēpes dažādas un tieši kādas man vajag ? – mauntin skis, domīgi teicu.
Tad man iedeva plastmasas zābakus, kurus nevarēju uzvilkt. Neviens pie pilna saprāta un ar normālu pēdas konstrukciju tos nevarētu uzvilkt. Prasīju lielākus, arī tos nevarēju uzvilkt. Tad plikpauris metās ceļos manā priekšā, ņēma manu plakano pēdu savā delnā un tīri meistarīgi to iestūķēja plastmasas daiktā, neraugoties uz maniem vaidiem un spirināšanos. Nianse – zobos viņam bija cigarete. Vēl nianse –man jau tā bija slikti. Es sāku rīstīties un jau gara acīm redzēju ainu, kā pār viņa pliko pakausi sāk sulot mans kuņģa saturs. Nekas, noturējos, bet knapi.

Tālāk man tikai iedotas slēpes un tiku palaista brīvībā. Liels bij mans izbrīns, ka līdz ar zābaku ieguvi esmu zaudējusi pārvietošanās spējas. Treju iemeslu dēļ:
1) zābaku zole ir maza un slīdīga un kaukā neturas pie zemes
2) zābaki ir praktiski pārtraukuši asins cirkulāciju un liek justies kā lapsai lamatās
3) galvenais – kājas potīte ir bloķēta, un pēkšņi tu apjaut, ka šī lieta – potīte - ir ne tikai skaistumam, bet arī veic vitālas funkcijas
Pieķērusies margām, uzvilkos pa trepēm, plikpauris satraukti lejā klaigāja. Izrādījās, ka esmu aizmirsusi slēpes un nācās griezties atpakaļ. Vēl izrādījās, ka, ja uz augšu var tikt, tad lejā pa trepēm tas vienkārši nav iespējams.
100 metri līdz kalnam bija grūtākie manā mūžā. Nepietiek, ka nevar paiet, vēl jāvelk līdz smagas slēpes un nūjas. Tiku līdz kalnam, nosviedu slēpes sniegā un atkal lūkojos pēc saviem viskija draugiem. Nekā.

Domāju, ko iesākt. Vilkties atpakaļ pie plikpaura ? Nauda jau samaksāta. Teikt: manī bek, i dont want to skii animor !

Nu nē. Domāju, vienreiz jau var nobraukt. Kā lai pieliek slēpes ? Savā mūžā esmu saskārusies ar 2 veidu slēpju konstrukcijām: lamatiņām un atsperītēm. Šitas bij kas jauns un neatbilda ne vienai no iepriekšminētajām koncepcijām.

Vēl pamanīju, ka mans tērps kardināli atšķiras no apkārtējo un pievelk dažu skatienu -
man mugurā bija padomju laiku vatētas neilona bikses, koši rozā (par 4 latiem nopirktas humpalās) un meksikāņu pončo un maģiskās veiksmes indiāņu cepure ar 1 pušķi uz pakauša un 2 pušķiem ausīs.

How I can put them on ? piebikstīju blakus stāvētājam. Viņš nesaprata manu jautājumu, laikam vāji zināja angliski. Nekas, pēc ilgstošas neverbālas komunikācijas: sitot ar nūju pa zābaku un slēpi un atkārtojot Insieme ! Insieme ! (kopā, kopā itāliski) ieguvu nepieciešamo zināšanu minimumu. Principā kāja ir jāuzliek uz slēpes, tad viss aizcērtas automātiski.

Nākamais solis uz slēpošanas paradīzi: pacēlājs. Kurā es nemācēju manipulēt ar karti un vārtiņiem, bet nekas, līdzpilsoņi manipulēja manā vietā un iestūma manu bezpalīdzīgo ķermeni, kur vajag. Pazemojošs moments: tev pretī slīd gumijas pankūka uz striķa un personāls tev viņu manīgi iespiež starp kājām, tā teikt, intīmā vietā.
Un ar spēcīgu rāvienu tu sāc lido uz augšu, tramīgi pieķeries virvei, cenzdamies nesapīt kājas un izskatīties pēc pieredzējuša un līksma slēpotāja, nevis bezpalīdzīga apstākļu upura.

Atcerējos padomu, ka jānokāpj no pacēlāja pusceļa. KĀ ? vienu brīdi vienkārši izlaidu pankūku no dibena - un paliku guļam uz sliedes kā slieka. Gara acīm jau redzēju kā man pāri brauc slēpotāju rindas un paaudzes, ieminot manā vēderā aizvien dziļāku dobi. Nē, pacēlāju apturēja. Visi gaida. Skatījos pēc help brigādes, bet nē. Neviens nenāk. tad – kā ievainots partizāns uz rokām novilkos no sliedes, velkot savas izķēmotās kājas aiz muguras. Kā piecelties ? iedomājieties, ka jums kāju vispār vairs praktiski nav, jūs esat uz slidenas slīpas virsmas, sniegs salīdis aiz piedurknēm, jūs jūtaties pazemots un vājš (ne jau garā, bet miesiski), un -- - jums ir jāpieceļas STĀVUS. Kā ??? Apsvēru domu izliktie ievainotai un gaidīt nestuves. Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Pēc pusstundas kūņošanās pierausos stāvus (vēl tagad rokas sāp) un sapratu, ka lejā tikt nevaru.

Kamēr apsvēru dažādās iespējas (tēlot epilepsijas lēkmi) slēpes sāka slīdēt lejup. Iekliedzos un pametu gaisā rokas. Slēpes sāka slīdēt straujāk.

Tad – ir tāda lieta kā ķermenis, mans ķermenis, kas nav ne tievs, ne skaists, bet apbrīnojami praktisks, gudrs un izturīgs un uzticams – kā tāds Sančo Pansas ēzelis, kā korsāra kuģis
Cauri trīsdesmit mūža gadiem, cauri neskaitāmiem kontinentiem, slimībām, skūpstiem, dzemdībām, mīlām un vējbakām, depresijām un orgasmiem, ķirurģiskām operācijām un sniega vētrām - caur uguni un ūdeni mans ķermenis iznesis mani viegli kā spalviņu, bezrūpīgi un droši. Kā sanbernārs izvilcis no Tjanšana kraujām. Nemaldīgs un uzticams. Kritiskās situācijās tas uzņemas vadību, es izslēdzos, atveru acis – ah, viss kārtībā. Pat liekas - būs mazliet žēl šķirties no šī ķermeņa. Ne jau tāpēc, ka šie 80 kg būtu kas īpaši vērtīgs. Bet - tā ir lieta, kur neesmu vīlusies, tas nav maz. Šis bija labs ķermenis un šī bija laba dzīve, rakstiet uz mana kapa.

Nu tā - mans ķermenis izveicīgi nobrauca lejā, glezniem līkumiem un daiļiem pietupieniem, piestāju ar graciozu loku. Arī dvēsele pārradās. Galvassāpes bija palikušas kalnā. Bet gribējās prom, šodienai pietika. Tikai –kā lai noņem slēpes ? Knibinājos apkārt, nekā, kā pielipušas.

How I can put them off ??? jautāju kādam slēpotājam.
Galvas pagrieziens, vērīgs skatiens
Atkal nesaprot angliski ?
I want to take them away,,, vārgi teicu rādot uz slēpēm.

I am also here the first time, viņa sejā jautās izpratne
Tad pamanīju, ka viņš nav ierindas slēpotājs. Vai varbūt mans ķermenis pateica.

Mmm,,, may i offer you some drink ?

Pēc tam,,,,, mēs abi vienojāmies, ka tāds jautājums bija skanējis ,, un uzreiz,,,, bet nevarējām vienoties, kurš to bij laidis pār lūpām. Varbūt mans nemaldīgais ķermenis.

Nepurdija Vizošā (beginning)

Thu, 15 Feb 2007 14:35:58 GMT

Viss sākās tā:
Nepurdija Vizošā atvēra acis. Un tad viņa atvēra muti un neganti iebrēcās. Viņa bija piedzimusi un līdz ar to pieteica savas tiesības uz visu kustošo un nekustošo, kas vien bija uz šīs pasaules. Un es to dzirdēju.
Nepurdijas māte deva viņai tādu vārdu, jo uzskatīja, ka mazulīte būs kas īpašs. Taču Nepurdijas tēvam galīgi nešķita, ka sīkaļa būtu īpaša- meitēns ar savām mirdzošajām acīm pilnīgi attaisnoja tēva ģimenes vārdu, taču visiem jaundzimušajiem acis bija kā jūtīgākie lokatori. Un Nepurdija arī ķērās pie visa, kas spīdēja- vecāsmātes krelles bija saplēstas un vecātēva zelta zobi bija aptaustīti no visām pusēm.
Nepurdijai patika vērot cilvēkus un turēt visu, kas parādījās viņas mazajā redzeslokā- apģērba gabalus, mātes krūti un viņas matu cirtas. Tēvs ļoti vienkārši skaidroja situāciju- bērns būs kleptomāns.
Tēvs nebija tālu no patiesības- meitēns ar dedzīgu interesi grāba un savāca sev visu, kas spīdēja vai pēc pulēšanas būtu spīdējis. Taču Nepurdija neko neņēma sev bez atļaujas vai bez noteikt naudas summas.
Tas izraisīja atzinību mūsu Bebru Bedres skolas direktorā un viņš pieņēma Nepurdiju uzreiz skolā, bez skolas iebebrošanas.
Iebebrošana Izpaudās kā kociņa nograušana un nodedzināšana skolas pagalmā, tā katru gadu 1.septembris izvērtās par īstu desiņ-cepšanu un pakaļu svilināšanu. Tā arī tika panākts, ka mazie Bebru Bedres bērni nomaina ātri savus piena zobus.
Un tā nu sākās mazās kleptomāniskās Nepurdijas Vizošās skolas gaitas.
Tas biju es, Mūdžu stāstnieks no Bebru Bedres pa kreisi, tā arī es centīšos turpmāk Tev, manu mīļo lasītāj, apstāstīt, kā Nepurdijai ir gājis vai negājis, jo man jau liekas, ka viņa izaugs par kaut ko ļoti interesantu un aprakstīšanas vērtu.

Thu, 04 Jan 2007 09:52:58 GMT

   Pastāstīšu mazliet par sūro ūdenstūristu dzīvi - par askēzi, badu un brētliņām tomātu mērcē.
   Tālajos astoņdesmitajos, kad ūdenstūrisms Latvijā bija populārāks, nekā "kalnu" slēpošana pašlaik, letiņi drosmīgi vagoja plašās padomijas upes un kategoriju maršrutus. Un izbraukt tādu Sibīrijas upi ir krietni grūtāk, nekā aizbraukt uz Korsikas vai Norvēģijas baltūdeņiem, kur ceļš iet pa krastu, un pa rokai var turēt automašīnu ar paiku un kasti alus. Sibīrijā standarta gadījumā, lai nokļūtu pie upes, vispirms 5 dienas jāiet kājām, nesot līdzi visu mantību, pēc tam 10 dienas jābrauc pa upi, vispār nekontaktējot ar civilizāciju, un galā vēl pāris dienas jāiet kājām, lai tiktu atpakaļ pie civilizācijas. Mantu nešana uz muguras - tas nozīmē, ka nevar pavirši sasviest somā visu, kas pa rokai, kad 5 dienas būsiet pagājuši ar 40kg somu uz muguras, sapratīsiet, kāpēc. Tolaik par dūres lieluma guļammaisiem un teltīm, kas sver 2kg, uzdrošinājās sapņot varbūt vienīgi samaitātie rietumnieki, tāpēc padomju tūrists svaru taupīja, kā vien mācēdams. Piemēram - brauc pa upi vientulīgs ūdenstūrists-individuālists, galvā tāda netīra, dīvainas formas ķivere. Izkāpj krastā, iekur uguni, noņem ķiveri un - liek to uz ugunskura, jo ķivere izgatavota tā, lai kalpotu arī par katliņu. Savukārt, kāda krievu grupa askēzi bija pacēlusi galējos augstumos, taupot svaru uz bļodiņu rēķina. Kā notiek ēšana? Katrs izkašņā zemē bedrīti, ieklāj tajā folijas gabalu, dežurants salej putru, un pēc ēšanas katrs nolaiza savu foliju un saloka līdz nākamajai reizei.
   Taču vissliktākais ir palikt bez pārtikas vispār. Tā kāda latviešu grupa autonoma pārgājiena pirmajās dienās upē aizpeldinājusi katamarānu, uz kura glabājās praktiski visa pārtika. Pāri palikusi paika, kas katram nejauši paķērusies līdzi - pa kādai šokolādei, cepumam un konservu bundžai. Brauciens attiecīgi izvērties visai murgains - neba nu 10-12 cilvēku grupu var piebarot ar sēnēm un zivīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka plānotais nedēļas maršruts tiek rauts pēc iespējas mazākā laikā, no rīta līdz vakaram braucot lejup pa upi. Un tad, jau uz brauciena beigām, kad bads un izmisums sasniedzis augstāko pakāpi, virtuves dežurants stāv, izstieptā rokā turēdams atvērtu pēdējo (pēdējo!) konservu bundžu, brētliņas tomātu mērcē. Te kāds no ugunskura otras puses sauc: "Cik pulkstenis?", un nelaimīgais dežurants ar ierastu kustību pagriež roku, uz kuras laikrādis (un kurā atrodas bundža), par 90 grādiem...
   Viņu nenosita tikai tāpēc, ka nevienam vairs spēka nebija.

Mon, 18 Dec 2006 15:42:40 GMT

   Sagribējās kādu stāstiņu izstāstīt, un atminējos par vienu senu laivu braucienu. Sižets nebūs klasiski intriģējošs un oriģināli kulminējošs, bet detaļas, manuprāt, ir tīri jautras.
   Pirms laba laika - varētu būt kādi desmit gadi, kad man bija mazpadsmitnieka vecums un Gaujas augštece vēl nebija HESiņu izvarota, ar tēvu gribējām nobraukt no Rankas līdz Lejasciemam. Braucām ar saliekamo smaili, un attālums principā izskatījās trīs dienās pieveicams. Tā kā tas bija laiks, kad mobilais telefons bija ekskluzīva greznība, visai cieši sarunājām ar māmiņu, kura mūs un laivu aizveda uz starta vietu, ka tiksimies Lejasciemā - bet ja nu kas, Velēnā pie tilta atstāsim kādu ziņu. Tā arī šķīrāmies, un mēs ar tēvu laidām upē iekšā.
   Uz priekšu nemaz negāja tik raiti. Bija augusts, upē maz ūdens un tas pats aizaudzis. Rezultātā ilgstoši bumsījāmies pa seklumiem (attiecīgi laivas apvalkā parādījās caurumi īkšķa diametrā, un ūdeni beigās es smēlu ārā ne vairs ar krūzīti, bet gan ar pannu) un ar airiem - pļekš, pļekš - stūmāmies pa ūdenszāļu klajiem. Kopā ar makšķerēšanu un peldēšanos laika patēriņš pieauga tādējādi, ka finišēt Lejasciemā nebija nekādu cerību. Tālab Velēnā pie tilta gribējām atstāt ziņu, ka tiksimies Sinolē - apmēram pusceļā līdz Lejasciemam. Bijām runājuši par zīmīti kādā burkā vai tamlīdzīgi, bet lieki teikt, ka nekādas nolūkam piemērotas burkas mums nebija. Droši vien nebija arī rakstāmā un papīra - galu galā, es biju aizmirsusi pat ķemmi un brauciena beigās mati izskatījās, nu, kā jau mēdz izskatīties trīs dienas neķemmēti mati. Tāpēc ziņu uzskrīpājām uz tilta balsta ar turpat atrastu dolomīta gabalu - sanāca visai blāvi, toties lieliem burtiem. Apmierināti airējām tālāk, un svētdienas vakarā Sinolē gaidījām, kad piebrauks māmiņa ar uzticamo opelīti. Gaidījām un gaidījām, bet neviens pat netaisījās mūs savākt (atgādināšu, ka mobilo telefonu tolaik nebija un nekāds "esam tur un tur, kur tu esi un ko dari?" negāja cauri). Paspējām izjaukt laivu, izžāvēt mantas, izpeldēties dzirnavu ezerā, bet no māmiņas - ne vēsts. Nolēmām sadalīt spēkus, un pa abiem klīst maršrutā šoseja - aizsprosts un šoseja - tilts. Man to darot, neviltotu uzmanību pievērsa vietējie džigiti (neskatoties uz neķemmētajiem matiem un laivā savārtīto T-kreklu). Vieni uzmācīgi piedāvājās aizvaest līdz tiltam (kurš turpat, nepilnus 100m uz priekšu, vien bija), otri centīgi māja pa automašīnas priekšējo logu - jo mašīnai nebija neviena stikla, un spārni samīcīti tā, ka skatienam atklāja teju pusi ass. Tak autiņš uz priekšu kustēja un likās gana prestižs braucamais, kas ļauj īpašniekam pieskaitīt sevi Sinoles džigitu pulkam.
   Kas tikmēr notika ar māmiņu? Lūk, kas. Tuvojoties Smiltenes krustam, bremzes kļuvušas "cietas", vārdu sakot, kaut kas nelabs ar mašīnu, un pēc aizripināšanās līdz tankštellei tā kļuvusi neizkustināma no vietas. Ko tālāk? Nevar taču ģimeni pamest likteņa varā! Un tā nu māmiņa, savos cienījamajos 50 gados un skolotājas amatā tik un tā neatmetusi stopēšanas niķi, devās tālāk - tāda kā stāvējusi, elegantu platmali galvā un teju iešļūcenēm kājās, stopēja uz Velēnu (piebildīšu, ka reģions ne tolaik, ne tagad nav mašīnām bagātākais, pie tam bija svētdienas pēcpusdiena). Nobraukusi Velēnā un mūsu uz tilta atstātos hieroglifus tā arī nepamanījusi, māmiņa devās uz Lejasciemu. Tur neviens mūs nav pat redzējis. Pa ceļam (ar kārtējo nostopēto mašīnu) iebrauca Sinolē, bet pie tilta mūs nemanīja (nu ja - mēs bijām pie aizsprosta). Pēc vairākkārtējas nēsāšanās šurpu-turpu maršrutā Velēna-Lejasciems un atkārtotas braukšanas gar Sinoli, viņas uzmanību piesaistījusi meitene Sinolē pie ceļa, kas izskatījusies līdzīga man. Es tā nebiju, toties turpat blakus, autobusa pieturā - māmiņas laulātais draugs, tb, mans tēvs sēd kopā ar vietējiem zilīšiem un patērē aizdomīga izskata brendiju!
   Ģimenes atkalsatikšanās bija laimīga, un tālākais - no feldšeru punkta sazvanīt radiniekus, turpat atstāt tās laivas daļas, kas kadetiņā neietilpst, noorganizēt mūsu mašīnas evakuēšanu - bija tikai "tehnikas jautājums". Šodien tādu ambrāžu pat iedomāties nespētu (ir taču mobilais!), taču kopumā ceļojums atmiņā palicis kā ļoti izdevies.

Ko tu proti? & Mēmais šovs

Sun, 29 Oct 2006 08:43:29 GMT

Nupat, klausoties SWH interviju ar Mārtiņu Freimani, atcerējos, ka manā bio ir arī fakts par dalību konkursā "Ko tu proti?" - tipa arod(vidus)skolu konkurss, kurā bijām arī mēs - topošās sekretāres. Tikām pat uz TV un bija arī ieraksts. Bet kā mēs tikām... njā, toreiz nostrādāja blatu sitēma, jo ansambļa vadītājai Dainai Markovai bija pazīstams žūrijas vadītājs (aizmirsu uzvārdu, bet muzikoloģijas aprindās dzirdēts "nosaukums"). Nu un tā mūs pabīdīja uz tālākām kārtām... Atceros vēl arī, kā tur piedalījās kaut kāds balalaiku orķestris, kuram bija makten amizanta vadītāja - kupla miesās un dikti diriģējoša :)

Nu un protams, mans šoks par to, cik tomēr nesmuki es izskatījos tajā TV - pārsatraukusies un sasārtušiem vaigiem... Toreiz biju mēreni izreklamējusi šo "ievērojamo" faktu savu draugu-paziņu lokā un pēc tam pašai bija kauns...

Jā, un nupat atmiņu padibenes izdeva vēl vienu faktu iz mana bio - esmu startējusi arī "Mēmajā šovā" ar Kauperu vadītāja statusā. Toreiz biju jau "kāpusi" savā attīstībā, no topošās sekretāres topot par topošo sinologu. Mūsu pretinieki bija japanologi, arī no LU. Tik tā īsti neatceros, kā mūs uz turieni aizbīdīja... Bija tikai info, ka jābrauc - Kaspars, Iveta K. es un...to ceturto toč esmu aizmirsusi... - uz Šmerli un tad mūs biku piepūderēja, iegrūda dāmām mugurā velkamus plandošus peņuārus, džekam laikam kaut ko kitajozisku un - uz studiju. Atceros, ka man bija jārāda "kumeliņš" :))

Randiņš

Fri, 04 Aug 2006 08:33:53 GMT

Nu labi, pēc lasītāju lūguma ielieku arī te;)) Tie, kam esmu frendlistē, lūgtum, atvainot par atkārtošanos.

Nu tā, par randiņiem sagribējās patarkšķēt.
Bet ne par tādiem kā tur dziestošas sveces, šampanietis, nolaista lencīte, nē.
Tas lai citām reizēm paliek. Šoreiz lai iet par jautro. Par jautrāko randiņu tātad.

Notika tas krietnus gadus atpakaļ, kad mani bija uzdomājis viens burvīgs vīrišķis. Un, saprotams, viņu biju uzdomājusi arī es, ja reiz, kaprīza princesīte būdama, piekritu viņa personīgajā auto kāpt un mazā izbraukumā doties.
Tā kā biju romantiski jūsmojusi par dabu, vienā no pirmajiem randiņiem man piedāvāja doties našķus ēst kaut kur zem klajas debess. Un nē, ne jau uz civilizēto Siguldu vai Majoriem, kur nu. Kā galamērķis tapa nolūkota kaut kāda dažviet visai aizaugusi Daugavas pussala, kurā arī pikniks varēja notikt.
Tiktāl nekā lasītājam interesanta, nu tur visādas biklas sarunas no viņa puses (nu tak tikko bijām iepazinušies) un visādas vīzdegunīgas atbildes no manējās (nu tak dikti nepieejama gribēju izlikties).
Bet nu jādodas mājup.
Iekāpju, piesprādzējos, sākam braukt. Kā jau pieklājas, sāku tur visādi izrādīties, lai tak šis redz, cik es šausmīgi smuka un tā. Un kaut kā tieši pagriežu galvu pa labi, lai ārā pa logu paskatītos. Bet tur – taisni mana deguna rajonā savā diegā milzīgs, resns zirneklis šūpojas, ar visām astoņām kājām airēdamies un tuvāko objektu, pie kā pieķerties, meklēdams. Bijām tajos brikšņos viņu dabūjuši.
Vēlāk man stāstīja, atskanējis garš, šausmu pilns kliedziens un mežonīga lēkāšana un drošības jostas raustīšana. Josta nostrādāja gods godam, nobloķējoties un cieši mani sēdamrīkam piesaistot. Tik izmisīgu pārbīli novērojot, tika pierādīts, ka arī bremzes strādā labi. Tas savukārt noorientēja tuklo, daudzkājaino radībiņu, jo ar švīkstu tā aizlidoja kaut kur mašīnas dzīlēs.
Bet tikmēr par milzīgu kaunu atklājās, ka esmu zibenīgi atķibinājusi jostu, ielekusi blakussēdētājam klēpī un cieši apžņaugusies ap kaklu.
Starp citu, vēl līdz šodienai viņš uzskata, ka, lai tikai klēpī tiktu, es to zirnekli biju izdomājusi, jo mēs viņu neatradām, lai arī mašīna tika pārmeklēta pa milimetram.

Wed, 16 Nov 2005 11:05:37 GMT

HEheey...
Esmu slima.
Ko dara cilveeki, kad ir slimi?
-Gulj maajaas un atpuushas
-Mazgaa griidas utt.

Ko dara slimi cilveeki?
-Gatavo pasaakumu
-Njemas kaa vells pa Valpurgjiem.

Esmu slima.

Stāsts par stigmietiem

Tue, 13 Sep 2005 20:13:41 GMT

Pirms sāku stāstu, uzreiz brīdinu - uz vienīgo patieso notikumu atstāstu nepretendēju, jo esmu to dzirdējusi no dažādiem cilvēkiem, un dažādās reizēs. Bet galvenajās līnijās būs skaidrs, kāpēc vietējie pie mums kasīties nenāk (pēdējā laikā gan izaugusi jauna drosuļu paaudze, iekš melna Ford Probe pavada meitenes no Taurenes līdz Lodesmuižai (5 km), aicinot jau tā pārbāztajā mašīnā iesēsties, un, kad ir jau klāt Lodesmuiža, tad sāk dīkt, ka viņi, redz, benzīnu nobraukājuši, lai tak kādu latiņu iedodot).

Darbība risinās agrā vasaras sākuma Lodesmuižā, kur tobrīd notiek ģeodēzijas prakse, un varbūt vēl kāda, tas nav tik būtiski. Ir, šķiet, agrs svētdienas rīts, kad arī pēdējie prakses labumu baudītāji ir sakrituši pa istabiņām vai teltīm (tajās mitinās vai nu askēti, kuriem istabiņās gaiss par smacīgu un 10 cilvēku mitināšanās 20 kv/m nav pieņemama, vai arī tie, kuriem istabiņās vienkārši nav pieticis vietas, kā arī ciemos jeb gastroļos atbraukušie vecie ģeogrāfi). Tikai daži vēl ir augšā, tai skaitā stāsta galvenais varonis Panks - puisis kā ozols, ar izteiksmīgu, kuplu grebeni (parasti nēsā nolaistu, bet, kad uzkasa, tad ir jautri noskatīties, kā viņš mēģina ielīst teltī, frizūru nesabojājot), divpudu svarubumbu uzceļ 60 reizes ar vienu roku, ka nemetās. Tātad, šādā situācijā pie Lodesmuižas lievenēm nobremzē vietējo pilns vāģis (šie, domājams, atgriežas no kāda baļļona tuvējos ciemos), izbirst viegli agresīvi lauku jaunieši un nāk meklēt kašķi. Par ko - vēsture klusē, droši vien ne par ko, vienkārši tāpēc, ka rokas niez. Vārds pa vārdam, un situācija ir nokaitēta, dūres savīkstītas, bet ģeogrāfu miegu Lodesmuižas divviru durvīs sargā viens pats Panks. Viņam pa rokai - stigmieti (stigmiets: cieta koka 4x4 cm brusiņa ar apkaltu galu, lieto punktu nospraušanai ģeodēzijā). Tad nu varonis, aizstāvēdams ģeogrāfu godu, grābj stigmietu muskuļotajās rokās, velk pirmajam iebrucējam pa galvu un... salauž to. Pret galvu. Ar atlikušo stigmieta daļu seko vilciens pa ribām, un konflikts, var uzskatīt, ir atrisināts (teltīs guļošie pie trulajiem būkšķiem vīstās ārā no guļļammaisiem, bet redz tikai vietējo kaunpilnu atkāpšanos). Kas īsti lēcās tam upurim, īsti vairs nav zināms, lauzts galvaskauss vai "tikai" smadzeņu satricinājums. Vēl ir interlūdija par policistu, kurš tur tika iesaistīts, un kaut kādu ģeogrāfu, kurš kā sertificēts apsargs komunicēja ar policistu, kā rezultātā vēlāk saņēma rakstītu vēsti, ka ar vainīgajiem (tb, vietējiem) ir Izvestas Pārrunas, un viņi Nekad, Nekad tā nedarīs (es domāju gan!); bet tas man ir stāstīts tikai vienu reizi un stāstītājs nebija gluži konsekvents savos izteikumos. No prakšu bāzē rezidējošo puses gadījums noslēdzās ar ģeodēzijas prakses vadītāja secinājumu, ka ir sabojāts prakses inventārs, respektīvi stigmieti, un parasti par tādu grēku studenti saņem rājienu, bet šoreiz tas izpalikšot, jo - svēta lieta taču.

Tāda ir mūsu leģenda par stigmietiem. Asiņu, tiesa, tur īsti nebija, bet, domāju, lauztais galvaskauss ir gana šerpa detaļa, lai attaisnotu šādu izteiksmes līdzekļu lietojumu :))

Tue, 13 Sep 2005 18:40:33 GMT

Atgadījums iz laivošanas pieredzes.
Pagājušā rudenī bija izlemts piedalīties airēšanas maratonā "No grieķiem uz varjagiem", un es neatlaidīgi bikstīju laivasbiedru, ka jāpaairē pirms tam kādu reizi. Pats maratons notika oktobra sākumā un nedēļu pirms tam beidzot atradās kāds vakars, kad abi varējām tikt. Laivasbiedrs, kura rīcībā bija mašīna, negribēja dzīties uz Lucavsalu, tāpēc iekāpt nolēmām krastmalā, pie Vanšu tilta. Pats brauciens vien bija ko vērts - viļņi, kas nošķiež no galvas līdz kājām, nemērīgs pretvējš un vispār neomulīga sajūta. Lai to kompensētu, nolēmām atpakaļceļā no Salu tilta izmest līkumu pa Rīgas kanālu (pulkstenis ap 20:30, tumšs). Iebraucot no Daugavas kanālā, pirmais ir tilts, pāri kuram iet Krasta iela vai kā nu tur viņu pie dzelzceļa sauc. Tilts tīri neko, un laivasbiedrs saka: "Ē, te varētu pat dzīvot!" Te pēkšņi kaut kur no tilta spraišļu ēnas atskan dobja, īgna balss: "TE JAU DZĪVO!"
Sapratām, ka dzīvojamo platību pie kanāla mums nedabūt :(

Tue, 13 Sep 2005 18:34:58 GMT

Palasīju Snorkes apburošos stāstus par biologu praksi un atausa atmiņā visādas labas lietas no ģeogrāfu prakses. Mums ar vietējiem gan nav īpaši izteiktu konfliktu, par to, kāpēc tā, ir viena izteiksmīga leģenda, bet to uzrakstīšu, kad būšu mazliet iesitusi roku, tādiem vēsturiskiem materiāliem nedrīkst pieeit vieglprātīgi. Ieskatam ģeogrāfu praksē - dažas ainiņas iz Lodesmuižas (Taurenes pagastā, Cēsu rajonā).

Bioģeogrāfijas prakse, kurā brigādei parauglaukumā jāķer kukaiņi. Ķeršana notiek tādējādi, ka zemē vispirms tiek izurbts caumurs slieku pētīšanas paraugam, pēc tam ielikta 0,5 L plastmasīgā alus glāze (tieši šāds trauks - jo atbilstot slieku urbim, tā apgalvoja mūsu kukaiņu profesors, kamēr slieku pētnieks, lektors, oponēja, ka slieku urbis esot pieskaņots kolēģa, kukaiņu profesora, alus glāzei) ar formalīna šķīdumu. Kukaiņi, kuri skraidelē pa zemes virskārtu (mirklī aizmirsies tas dikten sarežģītais nosaukums, kā viņus kopumā dēvē), kā skrien, tā glāzē iekšā. Parasti tur sakrīt visādas skrejvaboles un mazāki kukainīši. Minētajā prakses gadā kā viesprofesors bija ieradies Latvijas vadošais vaboļu pētnieks, profesors no D-pils. Viņam par godu tad arī studenti pacentās - ilgi un rūpīgi pārmeklēja gan savu parauglaukumu, gan tuvāko pushektāru meža, lai atrastu visas iespējamās briežvaboles (kuras nemaz tik bieži nav atrodamas!) un samestu VIENĀS lamatiņās. Rīta apgaitā kopā ar studentiem profesors nonācis pie lamatiņām un sācis ilgi un domīgi tajās lūkoties. Lūkojies, lūkojies, kamēr atzinis: "Bet, kā izskaidrot šo fenomenu, es jums tiešām nepateikšu. Tas ir unikāls gadījums, manā praksē vēl neko tādu neesmu redzējis!" (Studenti, ķiķinot piedurknēs, piekrītoši māj ar galvu)

***

Ainavu prakse, kuru vada profesors Krauklis - briesmīgākais putns fakultātē, jo, lai arī savu lietu zina, stāsta nenormāli neskaidri un nesaprotami. Prakses nodošana pie viņa var izvērsties visādi. Lai apgurdinātu spara pilno sirmgalvi, kāda brigāde izlēma atrādīt savu poligonu, izvēloties taku caur cilvēka auguma nātru biežņu, slapju pie tam. Profesors pilnīgi indiferenti slājis caur nātrēm, līdz to lauka vidū, neskatoties uz mokošajiem odu mākoņiem, apstājies un nolasījis 0,5 h lekciju par slāpekļa koncentrācijas ietekmi uz bioģenocenozēm, apkārtējās nātres uzrādīdams par spilgtu piemēru. Tas arī pēdējais mēģinājums profesoru kaut kur ievilināt (kamēr viņš pats pilnīgi brīvi, vezdams 40 cilvēkus no viena parauglaukuma uz otru, apmaldījās tik ļoti, ka apgaitu todien nācās beigt un meklēt īsāko ceļu atpakaļ uz Lodesmuižu). Vēl profesors ļoti mīl augsnes paraugus nogaršot - sevišķi mīļš viņam ir t.s. saldais humuss (tiešām esot salds, mēs nepamēģinājām, bet ticēsim profesoram uz vārda). Inspicējot kādas brigādes darbu, pie apakšlūpas profesoram tā arī pieķēries melnzemes pikucītis no iepriekšējās bedres. Profesors runā, pikucītis kratās, un studenti ar mokām valda histēriskus smieklus. Vienā brīdī tas sāk kļūt tik uzkrītoši, ka profesors saērcināti jautā: "Es nesaprotu, kas te ir tik smieklīgs? Varbūt jūs (seko studenta vārds) paskaidrosiet?" Lieki teikt, ka sakarīgs paskaidrojums nesekoja.

***

Ģeodēzijas prakse. Notiek uzmērījumi ar ģeodēziskajiem instrumentiem teodolītu (saukts Tedis) un nivelieri (saukts Nivis). Tas - pa dienu, vakaros un naktīs tiek kosts nemērā. Tā nu pēc kādas intensīvā ceļa posma "istabiņa-veikals" izpētē pavadītas nakts (tas no studentu puses, mācībspēki guļ un negrēko) ģeodēzijas prakses vadītājs ir pamodies, izgājis uz lievieņa rīta saulītē izstaipīties, paveras uz to pusi, kur vīd sausās tualetes (sirsniņmājiņa klasiskā, apmēram 2,3 m augsta)... un uz viena no mājiņu jumtiem stāv... teodolīts. Uzstādīts pilnīgā darba kārtībā. IECENTRĒTS. Kā to var izdarīt uz tualetes jumta, ir vēsturisks noslēpums, ko jaunākās paaudzes tā arī nav atklājušas un atkārtojušas.

***

Tas arī viss, kas pagaidām nāk prātā. Stāsts par stigmietiem (asiņains!) būs kādu citu reizi.

Kā es braucu krievus lūkoties jeb „Hi-Fi” koncerts Ogres estrādē

Wed, 15 Jun 2005 10:35:17 GMT

Padzirdējusi pa rādijo skanam reklāmu, ka Latvijā mūs ar koncertu priecēt vēlēsies krievu grupa „Hi-Fi”, ieslīgu spējā idejā – turpu doties un viņus apviesot, tā sakot, sagribējās man starp agresīviem un uz krūts pamatīgi uzņēmušiem krievu jauniešiem padzīvoties. Iepriekš iecerētais divvientulīgais pulciņš pieauga līdz pat pacmit ļaužu lielam baram – un tā nu liktenīgajā dienā bijām klāt. Gāzes pistoli un steku līdzi nepaņēmu, bet drošības labad turējos mūsu pulka raženāko vīrišķu tuvā klātbūtnē.
Pasākums izrādījās labi apmeklēts, pirms iekšā laistuves drūzmējās pamatīga manifestācija. Man iekrita tā laime stāvēt itin tuvu kādam agresīvam, pēc skata ikdienā acīmredzot Centrāltirgu apkalpojošam babulim. Saņēmis skaļā pūļa dunku mugurā, babul’s ierēcās: „Turi muti, tūlīt dabūsi pa purnu!” Taču, uzklausījis šļupstošu atrunu: „Eto ņe mi, eto alkogoļ!”, sievišķis atmaiga, tak jau saticis savējos.
Garām apsardzei tikām itin viegli; mans šallē ievīstītais fotoaparāts izrādījās pilnīgi lieka piesardzības tehnika – pretēji uz biļetēm rakstītajam, drīkstējām zibeņot kā paši Pērkoņtēvi.
Dabīgi, deviņos, kā bij solīts, koncerts, protams, neiesākās – tā nu divas stundas varējām zelēt sausu šašliku, dzert papilnam alus un kratīties sintētiskos ritmos uz daņču grīdas. Brīžos, kad alus lūdzās ārā, ar jaunatklājēja talantu tapām aplaimoti pazīties ar padomjlaikus sēri atgādinošu labierīcību iestādījumu – betona grīdā izkaltiem 10 notekcaurumiem, kurus nepiesedza ne mazākais aizslietnis. Taču, padzirdot izmisumspiedzienu – „Ai, es tikko iekāpu!”, lēmām labāk pievienoties balto dibenu rindai gar sētsmalu.
Pirmie uz skatuves iznāca „vietējie” – grupa „Fors”. Gabali visi vienādi, tomēr pietiekami melodiski, lai apdzērusies publika nesnauduļotu. Pa skatuvi intensīvi tekalēja adītā cepurē apauts brēcošs tips, kurš centās mūs pārliecināt, ka top māksla. Viņam fonā baudkāri sevi grābstīja divas meičas, tiesa, maķenīt savādi tas likās „Kino” dziesmas „Mi trebujem peremen” bum-bum stila miksējumā.
Nākamie mūs vēlējās priecēt „A-Eiropa”. Pilotāža ne augstāka kā tā pati, pirms 5 gadiem tapusī: „V Rige ģevčonki! A! Krasivije očeņ! A! V Rige ģevčonki! A! Kak zvjozdi nočju! A!” Lai pielīstu vietējām, brīžiem tika izjaukta oriģinālā dzeja, „v Rige” vietā iestarpinot „v Ogre”.
Vakaru saldināja arī nejaušs pārsteigums – izrādās, līdzās sēdošā kompānija tieši blakus man bij pametusi bez pieskatīšanas pustāfelīti šokolādes, kas aši pārceļoja manā īpašumā un tika pakļauta steidzīgai iznīcināšanai.
Ilgi gaidītie „Hi-Fi” skatuvi piemājoja tikai ap pulksten vieniem naktī, demonstrējot pilnīgi nejēdzīgu šovu - locīšanos pie mikrofona, kas apgūta, mājās nedaudz patrenējoties pie spoguļa. Bet visas līdzšinējās ciešanas vismaz nedaudz kompensēja solista pirmoreiz tauriņu ieraudzījuša kucēna balss tembrs, kā arī čimpidrilkai nesaderīgi piekombinētie apbrīnojami sakarīgie teksti.
Itin veiksmīgi tikuši ārā no aizžogojuma, gandrīz visi vakaru uzskatījām par laimīgi noslēgušos, izņemot divus no mūsu vīrišķiem, kas nesaprātīgi bij atdalījušies no grupiņas. Vēlāk viņus sastapām mežmalē sērīgās pārdomās, jo izrādījās – četri vietējie tomēr nebij koncertā visu savu intelektuāli emocionālo atdevi atstājuši un bij vēlējušies mazuliet par savu vīrietību un dūru spēku liecināt.
Es, par laimi, tiku cauri tikai ar viegliem emocionālas dabas postījumiem:)))

Mon, 02 May 2005 13:54:45 GMT

CŪKĀM ORGASMS ILGST 30 MINŪTES!!!

Fri, 29 Apr 2005 09:11:50 GMT

Sen te neviens nav rakstījis. Komūna mirst? Labs ir, vienu sīku epizodi ūdens saduļķošanai iemetīšu. Par jau pieminēto "Bonifāciju". Notikumi risinās vēl PSRS laikā.

Tātad, Bonis iet ar sievu uz lepnu restorānu. Viņš gan ir uzvalkā, bet kaklasaites nav. Pie durvīm šveicars viņu aptur un saka, ne, ne, iekšā bez kaklasaites vai tauriņa nekādi. Ko dara Bonifācijs? Viņš vienkārši atceras, ka viņam ir garas zeķes, aiziet aiz stūra un apsien vienu tauriņa veidā ap kaklu :P

Ak jā, vēl viena epizode rakstot prātā iešāvās - kā Bonifācijs sabtransportā uzvedas. Stāv reiz Bonifācijs autobusā, rokās divas smagas tašas un pāri rokām vēl riktīgi liela līdaka. Iekāpj kontrolieris un prasa Bonim biļeti. Bonis iedod viņam paturēt līdaku, noliek somas, sāk pārkravāt mantas, paņem zivi, iedod paturēt kaut ko citu, tad vēl kaut ko, tad atkal zivi - un ņemas tā minūtes trīs-četras. Kontrolieris "lēnām" sāk zaudēt pacietību. Beigās Bonis saka, ziniet, nav man tās biļetītes. Kontrolieris priecīgs, ka tiks atalgots par savām ciešānām, saka, nu, tad maksājiet sodiņu! Bonis iepleš acis - priekš kam?! Man taču ir kartiņa! - un mierīgi izvelk braukšanas kartiņu turpat no krūšu kabatas. Priekškars.

Igaunija

Sun, 24 Apr 2005 15:02:40 GMT

Nu, ko, tikko atbraucu no Igaunijas, kur biju kopaa ar skolas sportistiem, lai aizstaaveetu skolu trijaas discipliinaas- basketbols, volejbols un florbols (taada jauka speeliite, kur shkjelt visiem pa potiiteem ,peec noteikumiem, vai pa ciskaam, peec tam kad neskataas tiesnesis.

Nu, es tiku pie maigaakajiem sporta veidiem- basketbola un florbola.
Sapratu, ka nezheeliigaakais no visiem iespeejamajiem sporta veidiem laikam tomeer ir volejbols. Man bija ljoti bail atrasties vienaa telpaa ar v-bumbu, jo tas ka vinja bija potenciaala apdraudeetaaja (dziiviibas, galvas utt) bija pilniigi skaidrs.
Brauciens saakas jau ar to, ka man nebija izmainiita nauda un man jau ne mazaakaas saprashanas par Igaunju naudu nav.

No riita 7.30 (7.45 jaabuut pie skolas, lai vareetu jau kraameeties autobusaa) ieva mauc uz naudas mainjas kantori.
Uz telefona bija taada savaada ziimiite, kas bija pilniigi debiila- kaut kaada klausuleete ar bultinju, kas it kaa atlec no taas. nu, man jau iebraukshanas aparaats bija notrulinaats un es tikai skatos, - 1 neatb.zvans, tad atkal naakamais un tad atkal divi.
Man tikai- "Bljaa, kas pie velna???"

Tad saaku rakaaties pa telefona atminju, liidz pilnigi nobersiijusies, es uzliku- Atjaunot visus ieprieksheejos iestatiijumus.
Nu, it kaa jau labi, tikai anglju valoda un bildiishu nav un zvana arii taa it kaa nebuutu mans telefons....

sapratu, ka PILNIIGI VISSSSSSIIIIII iiestatiijumi tika atjaunoti.

Tas noziimeeja, ka vissas manas melodijas, logo, bildiites un nu....nu.... VISSSSS, tika izdzeests...

nu, bet piezvaniit man var... vismaz viens labums.

nu, jaa, taatad aizgaaju kaut kaadaa tipa normaalaa kantorii pie durviim, kut tipa it kaa visu 24 stundu diennaktii straadaa.
Pieeju- tur chik-chirik tomeer ciet.
Lasu-"Ja veikals, tad ciet , ja mainju- klauveejiet"
Man taa- "what the f....????"
pieklauveeju. Gaidu.gaidu.
Paraadas purns- "Te viss ciet"
"Kaaa???"
"ja veikalu, tad ciet!"
tad peec sekundes atkal paraadas tas pats purns un jautaa - "A jums mainju?"
Es tipa seju taadu "apmierinaatu" uztaisu un ar medaino smaidu- "jaaa"
tad tikai mani ielaida un ljaava atstaat neizdeviigaaa kursaa savu naudu pie taa kraapnieka, bet tu jau vairs neko nepadariisii, turos...

Labi, Igaunijaa manii attiistiijaas Igaunja geenu, kaa jau mani informeeja esmu adopteeta no Igaunijas, taapeec bremzeeju mazliet.
Bet, iisteniibaa, Igaunji baigi jaukie cilveecinji un meitenes vinjiem ljoti sakistas (lai arii mazliet leenas=P) un puishi arii nav peljami.
Taakaa, buchas, nevaru vairs rakstiit, jau taa mna 75ziimes min naak tik aaraa... Igaunija.... ya know...

Mon, 31 Jan 2005 13:21:29 GMT

Stāsts par to, ko ar cilvēku var izdarīt (nesatraucieties, tikai var, nevis obligāti dara) alkohols.

Ir manam sencim kāds draugs, sauksim viņu nosacīti par Bonifāciju, kas no agrām dienām dikti kārs uz sīvo. Ar viņu ir daudz dažādu piedzīvojumu izdzīvots, īpaši uz pēdējo laiku, kad cilvēks dēļ mūžīgās iedzeršanas vairs ne gluži realitātē dzīvo.

Pirms dažiem gadiem bij arī tāds notikums. Sencis (Jānis) ar Bonifāciju dodas pabraukāt ar laivu pa pavasarīgajiem ūdeņiem (te der piebilst un iegaumēt, ka Bonifācijs tolaik dzīvoja lielā, dzeltenā mājā). Kā nu gadās, kā ne, bet laiva vienu brīdi ir uz mutes un abi ceļotāji ūdenī. Izrāpušies krastā, abi dara, kas nu pirmais prātā, Jānis meklē malku ugunskuram, Bonifācijs sildās no balzāma blašķītes. Laiva ir pagalam, tāpēc Jānis pēc laika sakrāmē mantiņas pa somām un velk Bonifāciju cauri mežam uz vilciena stacijas pusi. Jāpiezīmē, ka Bonifācijs pa tam ir "piesildījies" gluži pilns. Kad abi ir jau blakus stacijai, Jānis ierauga, ka vilciens gandrīz jau pienācis, parauj Bonifāciju aiz piedurknes un diebj stacijas virzienā, Bonifācijas paklausīgi deso pakaļ. Pēkšņi Jānis dzird, ka Bonifācija soļi apsīkst. Šams pagriežas un redz - Bonifācijs apstājies blakus esošajā autobusa pieturā un traušas dzeltenā (!) autobusā. Jānis sauc: "Boni! Vilciens!" Uz ko Bonifācijs vienā mierā atbild: "Nu Janka, kur tu steidzies... Ienāc... Sieva kafiju uztaisīs..."

Tā, lūk. Detaļas, protams, ir mans imaginārais redzējums, bet pats notikums ir tāds. Uz ko mums atkal jāierauj :D

Mon, 24 Jan 2005 12:38:58 GMT

Laikam stāstnieka talanta man nav, ja reiz iepazīstināšanas stāsts auditorijai nelikās uzmanības vērts, tomēr, it kā sev dotu solījumu pildot, vēl vienu stāstiņu pastāstīšu.

Tas ir, par laukiem, kur es reizēm ganos. Vispirms jau par vietējo valodu. Ar to ir padaudz dažādu kāzusu; pirmais parasti nāk prātā stāsts par grezelēm. Kā zināms, vairums cilvēku ar vārdu 'grezele' apzīmē tādu neglītu, greizu sievišķi, tomēr mūsu pusē tas vienkārši ir sinonīms vārdam 'groziņš'. Taču iedomājieties manu & Rīgas Co reakciju, ieraugot pie kluba durvīm uzrakstu "Klubā šodien grezeļu vakars." Nja, katram nākt ar savu grezeli.

Otrs ir tas, ka laukos diviem vārdiem - 'dēls' un 'dēlis' pēc izrunas sanāk vietām mainītas nozīmes (atšķirībā no vispārpieņemtā). Manu tēvu reiz, kad viņš vēl nezināja šo īpatnību, pamatīgi nošokēja kaimiņš, kas atnāca un paziņoja, ka viņam no jumta nokritis dēls. Kad tēvs norūpējies teica apmēram "vai vai, un ko ta sadarīji", kaimiņš garlaikoti novilka: "Da neko, paņēmu, uzsviedu atpakaļ..."

Runājot par pašiem laukiem, tur visādi ir gadījies. Bija, piemēram, kāds vīrs, kas stopēja mašīnas uz ceļa, sēdās blakus šoferim; pabraucis kādu gabaliņu, izvilka no portfeļa stūri un sāka tēlot, ka stūrē līdzi. Te jāpiezīmē, ka tur netālu no centra ir psihiatriskā slimnīca, tāpēc šoferis, acīmredzot, nosprieda, ka labāk cilvēku neaiztikt, kamēr mierīgs, un tikpat mierīgi aizvest līdz galam un izlaist, citādi mazums kas var notikt. Nu bet vīrs vienu brīdi pēkšņi kā iebļaujas: "Nu tad lai iet grāvī!!" un sagriež stūri pa labi. Šoferis refleksīvi kā griež uz pretējo pusi - un grāvī gan. Noķēra dauzoņu, protams, bet nu izdoma īpatnēja. Laikam psiholoģiju studējis :o)

Lūk turpinājums, pie tam bez dzeršanas, ja kādu tas uztrauc.

Mon, 24 Jan 2005 12:36:00 GMT

Nu pēc klausītāju lūgumiem...
Patiesībā mēs tik viegli nepadevāmies... Kaut kad uz pavasara pusi nolēmām pasākumu atkārtot. Tik redz kāds negals, Rīgā jav kādu laiku nebija sniega, jo tā gaisa temperatūra spītēja mūsu plāniem un Eiropas klimatam. Es tā arī telefonā pateicu Jurītim (nē, ne Kaukulim, par pasākumu ar viņu vienas kopējas draudzenes pirtī citreiz). Šis man tādā profesionāļa balsī apgalvo - tu ko smejies... mežā ir, līdz aprīlim turās. Un tā mēs devāmies ceļā. Īsti neatceros, bet liekas pat bez kādiem papildus sildlīdzekļiem "mācījušies" no kļūdām. Vajadzēja Jums redzēt kā uz mums skatījās cilvēki uz ielām, kad divi frīki (tb mēs) gājām cauri visai Rīgai uz staciju ar slēpēm padusē, a sniegu neviens nebija redzējis vismaz nedēļu un temperatūra bija plusos. Visnospiedošākā situācija kļuva stacijā uz perona, kur nebija vairs kur bēgt un kāds zobgalis pajautāja - Tipa, A uz kurieni tad jūs tā sobraļis? A kur ta sniegs. Uz ko mēs lepni izslējāmies un atbildējām - Mežā ir.
Tā pati situācija atkārtojās arī vilcienā, lai gan aizbēgām uz tamburu. Protams mežā ir. Mēs zinām. Pārbaudījām, mēs teicām sataisījuši tādus ģīmjus kā biatlona čempioni olimpiskajās spēlēs. Jāsaka gan, ka mūsu intonācija sāka šūpoties, kad mēs tuvojāmies Mežam (tb Priedainei), kurā viss plauka uz zaļoja (nu gandrīz). Jurīts gan nekrita panikā un apņēmības pilns teica - Mežā ir (tur dziļāk).
... es nu neaprakstīšu mūsu Bimini meklējumus šai "mežā", bet galu galā vienu kalniņu ar sniegu tomēr atradēm. Nu zinātājiem nav man jāstāsta, kāda izskatījās šī puskususī pļurza, kur pa vidu rēgojās sūnas... Bet mēs bijām atbraukuši, taisījušies, un maksājuši par ceļu naudu... Tē kā apņēmības pilni stūmāmies (vārda tiešā nozīmē, jo tāds sniegs jav VISPĀR neslīd) pa kalnu lejā visu pēcpusdienu. Iedomājaties skatu, kur divi frīki laižas no kalniņa. Iedomājāties? A tagad iedomājaties skatu, kur tiem frīkiem lai tiktu no tā kalniņa ir nevis jāpriecājas par paātrinājumu un inerci, bet nepārtraukti jādarbojas ar saviem muskuļiem, lai pēc tam nokristu turpat pakājkē zālītē. Toties varējām sacensties kurš tālāk, un ticiet man dēļ tā bija velnišķīgi jānopūlās!!!
Mājās pārradāmies vēlu, ļoti noguruši, kā jav pēc īstas sportošanas.

Pēc mako īpaša lūguma, par onkuli Žoru (tb Juri)

Mon, 24 Jan 2005 11:55:06 GMT

Tātad tas notika dažus gadus atpakaļ. Mēs (tb es) ar Juri Krāniņu (nē es neņirgājos, viņu tiešām tā sauc) nolēmām braukt paslēpot. Pareizāk būtu teikt, ka šis mani pielauza, jo kas es par slēpotāju, man pat slēpes nebija. Nekas, šis man aizdošot, arī zābakus aidošot, davai tak braucam. Nu kamēr mēs tā tielējāmies jav bija plkst. 14:00. Tad vēl mēs izdomājām, ka nenāktu par ļaunu kāds neliels daudzums fuela - antifrīza, vispārējam siltumam un sportiskā gara veicināšanai. Iegādājāmies 0.7l to pašu un pāris mandarīnus dļa garņira (protams bez uzdzeramā, kā jav visi īsti sportisti). Tā kā pie mums ziemā dieniņas īsas, nolēmām braukt beidzot, jo sāka jav krēslot. Ielīdām vilcienā uz Priedaini un aizbraucām bez starpgadījumiem. Slēpošana sākās gan nejauki, jo pakāsu vienu cimdu. Nolēmām spravitj pominki po perčatke. Nu un drusku arī drosmei... Beigu beigās netikuši līdz pirmajam kalniņam izglušījam to pašu un apēdām mandarīnus. Bija labi, bet tikai viena problēma... Kamēr to darījām bija jav pavisam tumšs un kokus protams mūsu ceļā neviens izcirtis nebija. Bet laisties no kalna vēl nebija tik traki, kaut arī ņefiga neredzējām... Vislabākais bija rāpties atpakaļ. Divi sadzērušies tēvaiņi, pilnīgā tumsā un viens no viņiem (tb es) vēl nemāk slēpot, pīļu gaitā/četrrāpus ar pirkstiem un zobiem iekrampējušies sniegā, tusnī augšā kalnā nelabi lādēdamies. Laikam visjaukākais un "gudrākais" mūsu gājiens toreiz bija, kad mēs bijām jav gandrīz sasnieguši uzkalniņa virsotni, mēs nolēmām ka varam jav svempties kājās.... Kā rezultātā atmuguriski nokūleņojām atpakaļ (ar drausmīgi izmisušu vaidu)... Un tā vairākas reizes no vietas un visu vakaru. Toties pēc tam atriebāmies visai pasaulei dzenoties uz slēpēm pakaļ kādam vecim, kurš ošņājās ap to vietu, kur mums kā tobrīd jav likās biju pazaudējis savu cimdu. Mēs protams nospriedām ka šis to atradis, pievācis un tagad mēģina laisties. Mēs protams ar saucieniem Otdaj Vaļta! kādu brīdi šo dzenājām. Mājās bijām vēlu un gaužām noguruši, kā jav pēc kārtīgas sportošanas.

"Cakespotting" jeb Stāsts par Pīrāgu

Sun, 23 Jan 2005 23:03:56 GMT

Nu vispār šis būtu jāstāsta Krūmam (ne tas kas no radi NABA), jo es neko neatceros un viņam tas sanāk daudz labāk, bet viņš tik bieži to ir stāstījis, ka mēģināšu šo to te rekonstruēt.
Tas notika kādus gadus 4 1/2 atpakaļ. Laila mūs bija uzaicinājusi uz pirti, mums bija jābrauc uz Zaķusalu, bet laiks vēl bija briesmīgi daudz. Man bija nauda un es iegādājos pāris markas (tb lsd) un pusgramu vitamīna. Krūms ar Gustiņu aizdevās uz LB pirkt šņabi. Viņi nopirka o,7 šņabi un uzdzeramo, bet no viņiem paņēma naudu tikai par uzdzeramo. To mēs gandrīz uzreiz piefiksējām un nolēmam, ka ja jav tā, tad jānopērk vēl viena pudele... Tad devāmies pie manīm "nosist laiku" ... Ieradušies mēs atvērām (protams) vienu pudeli ...
Ā, pa ceļam mēs izdomājām, ka jānopērk kaut kāds ciemakukulis un nopirlām tādu lielu apaļu pīrāgu...
Krūms dzert negribēja, tādēļ iebaroju šim pus marku. Gustiņš tikai dzēra (kā parasti). Es - gan to gan to. Nu tad mums tur viss sāka griezt. Pudele bija tukša un otrā gāja vaļā... Ārdijāmies va vsju... Krūms no sākuma teica, ka šim nekā neesot un sūrojās, ka es šim mēslu iesmērējis. Bet tad viņš apgūlās... Un sienas sāka asiņot... Nu karoče bad trip...
Tad mēs tomēr izlēmām doties uz pirti... Bija jav vēls un nevienam nebija vispār vairs nekāda sajēga ne par ko, bet mēs sākām kustēties... Krūms nesa pīrāgu. Pēc brīža šis sāka sūkstīties, ka grib ēst un, ka ēdīs pīrāgu. Es brēcu, ka nē... tā jav visu esam izlietojuši, pīrāgs ir viss, kas mums palicis, mēs taču braucam ciemos, kaut kas jāaizved... Krūms jutās tik apbižots ka viņam neļauj ēst pīrāgu, bet liek nest, ka viņš to atstāja uz kādas palodzes... Mēs ar Gustiņu pieskrējām pie viņa un lādēdamies bļāvām kāds viņš bezsirdis, un ka tas taču ciemakukulis un cik svarīgi ir lai viņš to nestu....Vobšem šī saruna/ļečīšana esot turpinājusies diezgan ilgi, kuras laikā, es it kā starp citu, paņēmu no palodzes pīrāgu, atplēsu celofānu un sāku to ēst lieliem gabaliem... Jums vajadzētu redzēt Krūma sejas izteiksmi... viņam aizsitās elpa un ieplētās acis... "Bet ... Bet ... Laila... ciemakukulis. ... Bet es, bet man gribējās.. " Un tad viņš izdvesa... "Pīrāgs!!!!!" Es esot uz to tā nicīgi paskatījies un nometis turpat zemē. Tas Krūmam radīja vēl lielākas sirdssāpes un viņš ieskrējās un no visa spēka iespēra pa pīrāgu, kurš aizlidoja krietnu gabalu pa ielu uz priekšu... Tad mēs atkal esot pielēkuši pie viņa klāt un sākuši uz viņu bļaut, ko viņš dara, tas taču ciemakukulis... Tad viņš piegāja, pacēla to un laimīgs nesa un beidzot ēda....
Lūk tā... tālāk bija braukšana, pletne, alkohols, vitamīns un pīrsings, bet tas jav vairs nav stāsts par pīrāgu....

Sun, 23 Jan 2005 21:59:56 GMT

O jā, kad nu man lūdz ko pastāstīt, pirmais, ar ko sāku, parasti ir treji stāsti, viens par lauku mājām tuvo psih. slimnīcu, kur daudz dažādu jautru atgadījumu notiek, vēl cits par sēļu dialektiem, trešs par senča dīvainajiem draugiem. Kādu fragmentu, introducing myself, no pēdējā teikšu arī te.

Ir tēvam viens draugs (vai bija, kas zina), kas darbojas kā pārvaldnieks (vai gids?) vienā no Latvijas rezervātiem. Tad nu reiz pie šamā ciemos atbraukuši kaut kādi ārzemju latvieši, kas šeit vēl ne reizi nebija bijuši, un nu tik prasīt (izrunāt ar tradicionālo akcentu), lai parādot "Lātvījas ēksōtiskōs zvērūs". Šis piekrīt, teic, lai rītā agrāk nākot, vedīšot knuri rādīt, par ko ciemiņi dikti priecīgi.

Nākamā dienā kolēģis tos nabaga ārzemniekus izvadāja pa visbriesmīgākajiem brikšņiem, kādus vien spēja atrast un pavisam sagurušus, nekā neredzējušus nogādāja atpakaļ sākumpunktā. Tad viens iedomājās pajautāt, a kas tas retais knuris tāds vispār ir. Uz ko pārvaldnieks atmeta ar roku un tā nevērīgi izmeta: - aij, esot tāds sīks, nodirsies putnelis.

Priekškars. Citreiz vēl.

Fri, 27 Aug 2004 09:39:29 GMT

Stāsts, kas patika P-cham

Bija gada beigas un projekta beigas
Rezultātam vajadzēja būt 500 CD - ar projekta atskaiti
Njemu trubu, Zaļās lapas un sāku griezt ripu.
Datortehnika ? Te man tāds jautājums: jūs CD iespiežat ?
Nē, ne mūziku, tādus CD – ripuļi, man tur jāsaliek kartes, tabulas, teksti, bildes, viskas svarīgs, saprotiet. Vēl man vajag tā, lai viss tur veras vaļā norādītā secībā, piemēram, saturs, uz kā var noklikšķināt, vai Gauja uzklikšķina – tad parādas Gauja,,,, īsti nezinu, saprotiet paši.

Izrādījās, ka pat tie, kas saprata (tie NEBIJA daudzi) ko es vēlos, nevēlējās so darbu veikt – norādītajā termiņā un par norādīto summu (summa bija mizerabla un darbs liels un termiņš 10 dienas).
Kad cerības jau zuda, laipna balss ieteicās: Mēs to nedaram, bet zinu Kādu, kas specializējas šai jautājumā. Nosauciet savu tel,,,

Un pēc 5 min: zema vīrieša bals: CD vajag ??? Jā vajag,, bet situācija tāda,,,, (tad es jau biju iebaidīta),,, bet vīrieti nemulsina nekas, pilniigi nekas, saprotošs bez gala.
Esmu gatava traukt pie viņa ar visu savu projekta atskaiti rociņā.
Kāda jums adrese ?
Adrese ???
Jā, adrese, es atbraukšu !!!
Jūs taisaties braukt ??? (Nez kāpēc ļoti izbrīnīts)
NUJA !!! Kāda jums adrese ?
Sarkandaugava,,,
Iela ?
Tvaika ielaa
,,,,kāda iela?
Tvaika iela.
,,,,,,,,,,,, Numurs ???
Es labāk jums atbraukšu pakaļ.

Redziet, vājāku garu tas būtu samulsinājis, bet ne mani.
OK, Braucu uz Riigu - pa ceļam zvana:
Nu, kur jūs esat, es jau jūs gaidu
Paga, es vēl braucu, pāri tiltam
Ok, pie pasta gaidu.
Kā es jūs pazīšu?
Man tāda ļoti netīra mašīna.
,,,Labi, man mugurā kažoks.

Zvana atkal:
Nu, es jau gaidu.
Es vēl braucu, uz tilta sastrēgums.

Skraidu gar pastu – visas mašīnas netīras.
Tad – mana intuīcija saka – šī būs īstā
Ielecu, saskatamies, pie stūres tāds bosiks, jaunkrieva paskatā, kantains žoklis, sašķiebts deguns
Iemin pedāli un sāk braukt.
Gudroju, ko teikt, kā vispār uzskākt sarunu, vai vispār šī ir īstā mašīna.
“Tad mēs uz to Tvaika ielu tos CD taisīt, ja ?” kaukā muļķīgi
Ticiet vai nē, vienīgais, ko izdomāju pateikt:
“Jums tā adrese tāda dīvaina,,, “
“ Kāpēc dīvaina ???” šī atbild diezgan nīgrā tonī, domāju, labāk šo tēmu neskart

Un tiešām – Sarkandaugava, māšina kaukur līkumo, ievirzās starp daudzdzīvokļu mājām, pieturam.
Durvis ar kodiem, vecis saspiež, ieejam, atkal durvis ar kodiem, kaukādas bleķa, kad jau 3. durvis aizkrita aiz manis, palika tā kā jocīgi. Domāju – tūlīt būs dzīvīgs ofiss, ar sekretutkām, datoristiem, kafijas mašīnu utt

A tur – dzīvoklis. Tukšs kā pagrabs. 1 stūrī bija galdiņš ar laptopu, ādas dīvāni un kumodes ar dzērieniem.

Tips man novelk kažoku un pat noraisa šalli, prasa, ko es dzeršot.
Tēju
Nez kāpēc izbrīns.
Ar cukuru?
Ar cukuru.
Izrādās, nav ne tējas, ne cukura.
Kamēr viņš meklēja un vārīja to tēju, apstaigāju telpu. Kaukādi papīri tiešām stūros mētājās, kaukāda darbība šeit notika. Kaukādas pakas nokrautas. Pamanu, ka esmu biki saspringta: automātiski negriežu muguru pret viņu vai durvīm, nopētu logus – cieši ar žalūzijām.

Tikmēr viņs atgriezās ar tēju, ērti atzvēlas zvilnī. Ar vēlmi runāties par dzīvi.
Gribējās pajautāt: Mjā, iekšējo orgānu bizness diezgan izdevīgs, ne ?
Es tomēr gribētu par CD parunāt, saku.
Izvilku savu CD – ielādējam laptopa, apskatam, bet kaukā sarunas neveicās, jo ne viens ne otrs neko daudz par CD taisīšanu nezinam.

Varbūt mēs varam uztaisīt līgumu, iejautājos.
Līgumu ???

Nu tā, minat 3 x - vai viņs uztaisīja man tos CD ?:)

Par Puisīša kristībām Latgalē

Wed, 18 Aug 2004 17:08:11 GMT

Maza, necila katoļu baznīciņa Latgōlas vidienē. Jauno un ne tik jauno baznīcēnu kristības.

Citu starpā kristīts tiek arī mazs, eņģeliska paskata 3 vai 4 gadus vecs Puisītis. Katoļu mācītājs, gar kristāmo rindu staigādams, rituālam nepieciešamajā ritmā šļaksta svētīto ūdeni uz kristāmajiem. Puisītis, vecāku labi audzināts labos darbus no palaidnīgajiem atšķirt prot, un saka uz mācītāju: "Naļeij!" Mācītājs, arī audzināts - nepievērš puisītim uzmanību, un tik turpina savu procedūru. Nākamā reizē Puisītis, jau skaļāk un uzstājīgāk saka uz mācītāju: "Naļeij!" Bet mācītājs joprojām Puisīša prasību ignorē ij turpina šļakstīt ūdeni. Tad nu puisītis šādu klaju aizrādījuma ignorēšanu vairs neizturēja un nākamajā reizē jau pavēlošā balsī teica: "Bļadj, sacieju tjav, NAĻEIJ!!!".
Sanākušie baznīcēni nopietni vairs palikt nespēja. Kā uzvedās mācītājs - vēsture klusē...

(c) envija

...

Fri, 13 Aug 2004 13:20:18 GMT

Vispirms sākam ar to, ka vienam no maniem draugiem ir tāda mazliet dumja tieksme iztraucēt cilvēkus. Piemēram, viņš man bieži piezvana septiņos vai astoņos no rīta un atrauj mani no miega, vai arī darot kādu darbu viņš atlien un sāk gari un plaši runāt.

Bet vissmieklīgākais atgadījums notika aptuveni mēnesi atpakaļ. Kāds cits draugs no klases ar savu draudzeni jau gultā bija tik tuvu līdz iznākumam, kuru katru brīdi jābeidz, bet tad pēkšņi iezvanās telefons un tas draugs saka: "...Ev, es ceru, ka tevi neiztraucēju, mēs ar vienu gribam iet makšķerēt un mums vajag kaut kādu drātīti..."

Viss beidzies ar to, ka drauga mīļotā teikusi, ka viņa tam sprāgulim to drāti iebāzīs d****...

Beigas...

Leģenda par pirtskunga gredzenu

Thu, 10 Jun 2004 08:39:22 GMT

Jāpieraksta kamēr atceros. Gadījums ir vecs. Zināmu apsvērumu dēļ drukātās hronikās nefiksēts. Laiku pa laikam, kad pametu skatu logā un ieraugo nožogoto bedri, atceros. Taču allaž nesanāk laika pierakstīt. Bet vēlāk, kad būtu brīvs brīdis, tas atkal piemirsies. Un aiz loga pārāk tumšs, lai nejaušī pamests skats atmodinātu atmiņu.

Reiz kādā itin glītā pilsētā Baltijas jūras krastā dzīvoja puisēns ar vārdā S. Bērnība bija laimīga un saulaina. Mamma, tētis, ome, opis, skolotāji, pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, CK ģenerālsekretārs, vectētiņš Ļeņins - visi viņu mīlēja. Tikai viena lieta viņu nomāca.
Opis mēdz ņemt mazo S. līdz uz pirti. Lielu, drūmu sarkanu ķieģeļu ēku. Pirtī lielie onkuļi, pēc sutināšanās uz lāvas veldzējušies ar alu, bet dažs arī ar ko dzidrāku, iesp;ejams stiprāku, pasāka apcelt puiku. Neviens vairs neatminas dzēlību iemeslu. Vai tāpēc, ka mazs, vai tāpēc, ka puika mazs, vai vēl ko citu bija izdomājuši. S. sidī tas atstāja neizdzēšamu rētu, lai arī ārēji viņš to nekādi ineizrādīja.
Gāja gadi un dzīve iegrozījās tā, ka S. kopā ar vecākiem pameta valsti. Svešatnē viņš uzauga, pieņēmās prātā, svarā, iedzīvojās mantā. Kad mainījās vara un bagāžai vairs nedraudēja ekspropriācija, S. atgriezās dzimtajā pilsētā. Aktīvi iesaistījās ekonomikā, nesmādēja pastāvēt pie auss politiķiem. Taču bērnībā piedzīvotais pāridarījums nebija aizmirsts.
Drīz vien kādreizējais puišelis, bet nu jau svarīgs vīrs, nopirka pirts ēku ar visām skārda bļodām, pirtssoliem un ģērbtuvju skapīšiem. Pirti apmeklētājiem slēdza. Ļaudis pamazām sāka aizmirstkas ēkā atradies un sāka to apiet ar līkumu. taču apkārtējomāju iedzīvotāji zināja stāstīt, ka vēlos vakaros pirtī iedegas gaisma, silst ūdens, pa izsistā loga rūti veļas tvaika mutuļi. Tur mazgājoties S. Viens, pats visa saimnieks, neviena neapsmiets...

Tiktāl šis stāsts patiesībā nemaz nav mans stāsts. To kāds žurnālists bija izpētījis, uzrakstījis un iesniedzis dzimtajam nevalsts valodā iznākošajam nedēļas laikrakstam drukāšanai. Taču gadījās tā, ka gan izdevējs, gan redaktore bija labos draugos ar S. Žurnālistu paslavēja par centību, piešķīra ceļojumu uz siltām zemēm un algas pielikumu, bet rakstu sadedzināja un vairs nepieminēja. Bet S. turpināja mazgāties savā pirtī.
Reiz tā mazgājoties viņam no pirksta nomuka zelta gredzens - sena ģimenes relikvija. Nokritis no pirksta, tas oripoja pupslokā pa grīdas flīzēm un nozuda kanalizācijas caurules melnajā rīklē. S. pavisam sabēdājās. Bet nebija viņa dabā sēdēt sašļukušam nolaistu galvu. Drīz vien ēka tika apjozta ar žogu un vīri darba kombinzonos ņemās ēku nojaukt, lai sameklētu un atdotu īpašniekam relikviju.
Ar ēkas nojaukšanu viņiem veicās itin raiti. Diemžēl ne ar gredzena meklēšanu. izmisušais S. lika turpināt darbu arī pēc tam, kad ēka pa ķeiģelim vien bija aizvesta prom. Strādnieki izkašāja pamatīgu bedri tai vietā, kur bija atradies nams. Viss velti. Tā arī līdz šodienai gredzens nav atrasts. Laiku pa laikam parādās vīri ar lāpstām. Taču rādās, ka pats saimnieks vairs nelolo lielas cerības un īpaši tos neskubina.