Pastāsti pasaku

Pasaka par jaunu prieku!

Wed, 05 Aug 2009 14:18:14 GMT

Autors: Artūrs Kaļva

Reiz uz kādas necilas galaktikas tās nostūrī pastāvēja kāda planēta. Planēta bija ļoti maza, un viņā mitinājās kādas īpatnējas, skumjas būtnes. Šīs būtnes bija līdzīgas mūsdienu cilvēkiem, tikai krietni gudrākas un veiklākas, un visas dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, debesskrāpjos. Šo mazo būtņu mazajā planētā mitinājās neticami daudz, bet visi dzīvoja draudzīgi un vienmēr palīdzēja cits citam.

Kādā ļoti saulainā dienā, kad likās, ka ir sācies kosmiskais pavasaris, spīdēja saulīte, plauka dažādi augi, pamodās visa dzīvnieku pasaule, šīs planētas Galvenajam pienāca ziņa no tiem, kas apsargāja planētu. Ziņojumā bija teikts, ka planētu vēlas pievienot sev kāda varena planēta, viena no lielākajām visā galaktikā. Tas bija tādēļ, ka mazā planēta atradās uz robežas no vienas uz citu galaktiku. Protams, panika bija liela, bet Galvenais jau sāka domāt, kā cīnīties, kā pasargāt savējo un savējos. Drīz pirmajai sekoja jauna ziņa, ka mazo planētu tajā pašā laikā grib pakļaut citas galaktikas vēl varenāka valsts. Kad ziņa izplatījās sabiedrībā, visi apklusa, un jaunā panikas viļņa iespaidā iestājās visiem iedzīvotājiem vēl briesmīgāks šoka brīdis. Galvenais, nenoliecis galvu, domāja, ko lai dara, un sāka plānot, kā padzīt (pat tuvumā nepielaist!) svešiniekus. Protams, domas bija visdažādākās, bet likās, ka nekas nevar glābt. Bezcerībā un izmisumā Galvenais aizvadīja daudzus mirkļus. Pagāja viena diena, pagāja otra, un...atskanēja uzbrukuma fanfaras (pašā trešās dienas rītausmā), katrs pašpārliecinātais iekarotājkaraspēks no citas puses tuvojās, iecerējis pirmais pakļaut mazās planētiņas garīgi novārdzinātos un pavisam bēdīgos pilsoņus un viņu Galveno. Jau likās - cauri ir, nu būs mūžīgā vergošana. Kā ar zibens spērienu kādā brīdī tauta „pamodās no šoka” un saķērās rokās. Visi kā viens izveidoja milzīgu cilvēku ceļu, radot priekšstatu, ka viņi ir viens par visiem, visi - par vienu. Protams, spārnoja ticība, ka viņus, vienotus un pārliecinātus, neuzveiks. Vai tā bijā? Abas lielās planētas no dažādām galaktikām ieraudzīja šo satriecošo skatu no augšas. Viņi apjuka, pat nezināja, ko lai dara, un nolēma, ka mazo, sparīgo, apbrīnojami pārdrošo un vienoto planētu neaiztiks. Visi bija laimīgi, dīvainākais - šo dienu pasludināja par Jaunā Prieka dienu, piešķirot tai sarkanās krāsas statusu kalendārā (viena brīvdiena vairāk!) - visi varēja atpūsties, pavadīt laiku ar ģimeni. Nozuda skumju vaibsti no sejām...

Lūk, tā! Kad visi ir vienoti, tad spēj paveikt nereālo un šķietami neiespējamo, iegūstot Jaunu Prieku.

pasaka no 80tajā gadā dzimuša lidostas elektriķa.

Fri, 20 Mar 2009 13:40:20 GMT

Dullais Jurītis dzīvoja viens pats mazā mājiņā meža vidū un bija patiešām īsts cūka. Viņš nekad pats nemazgājās un nemazgāja arī traukus. Ja mūsu varonis kādreiz sadūšojās kaut ko izvārīt (parasti tās bija rūgtās sēnes cūcenes), tad ēda pa tiešo no visa katla. Pārsvarā gan viņš visu ēda zaļu, tādu, kāds tas ir. Un ēda vispār tikai tad, kad bija galīgā badā, jo citādi viņam bija slinkums. Mājdzīvnieku Jurītim nebija, jo tie nevarēja izturēt cūcību un bēga projām vai nobeidzās.
Zeķes un palagus Juris nemazgāja principā, bet lietoja tik ilgi, kamēr tie salūza, un tad devās uz pilsētu, lai nopirktu jaunus. Blaktis un blusas viņam nekoda, jo vairījās no Jura midzeņa, tāpat kā viss dzīvais.
Dienas mūsu varonis pavadīja, gulēdams migā un blenzdams sienas baļķos. Kādreiz, ja sametās auksti, viņš uzmeta plecos vateni, paņēma bisi un gāja klaiņot pa mežu. Tas tiešām bija briesmīgi – Juris šāva uz visu, kas kustas, pat uz dzeņiem, vardēm un tauriņiem, jo viņam iekšā bija kaut kāds naids. Runāja, ka reizēm viņš nokniebjot arī pa cilvēkam.
Apmēram reizi mēnesī Dullais Jurītis devās uz pilsētu, lai nopirktu munīciju un šņabi. Nauda Jurim bija, jo viņš šantažēja kādu augsti stāvošu personu, kuru bija pārsteidzis mežā kopā ar mīļāko. No kā Jurītis bija pārticis iepriekš, neviens nezināja.
Dzērumā mūsu varonis kļuva pavisam nevaldāms. Kā viņš vēl nebija nonācis cietumā vai trakonamā, tiešām brīnums. Labi, ka ālēšanās pārsvarā notika tālu no apdzīvotām vietām – sēņotāji reizēm atrada kādu sakropļotu dzīvnieku vai priedi ar nobrāztu mizu. Kā varas orgāni pacieta šo nelieti? Nezinu, laikam viņi rīkojās pēc principa – kā sak, sūds mazāk smird, ja to nekustina.
Lūk, tā mūsu Juris dzīvoja – netīrs, nodzēries un vientuļš. Vai viņš bija laimīgs, vai ne, grūti pateikt. Visticamāk, ka viņam bija vienalga.

Kā jau jūs, draugi, nojaušat, mežs, kurā dzīvoja Jurītis, nebija nekāds parastais, bet gan brīnumainais pasaku mežs, līdzīgs kā Pokaiņos, tikai tajā nelaida tūristus, jo tajā dzīvoja Dullais Jurītis. Protams, šeit dzīvoja arī daudz labo rūķīšu un balto tēvu, taču tie visi bija aizgājuši pagrīdē pēc Jura parādīšanās. Sākumā gan rūķīši mēģināja negantnieku vest pie prāta; pats viedākais vaidelotis centās enerģētiski attīrīt Jurīša čakru (protams, pa gabalu), taču cieta neveiksmi. Čakra bija tik melna, ka iztukšotais vaidelotis pēc tam gulēja uz gultas divas nedēļas. Un, kad kāds no krīviem dabūja dibenā renkuļus, vīriņi labajiem nodomiem atmeta ar roku.
Pa to laiku mežā atmodās tumšie spēki. Visnešpetnākie no tiem pat apmetās Jurīša viensētā – kāda Kikimora, kas, pēc ļaunās enerģijas vadīdamies, bija ienākusi tālu no austrumiem, iemājoja krāsnī, bet kāds ūdens nešķīstenis, vārdā Vihuhols, iemetās šmucspainī.

Kādā saulainā rudens dienā princese un viņas iemīļotais, grāfs Onorē, devās izjādē pa mežu. Kas var būt jaukāks par dzestro, zelta lapās tērpto klusumu? Šādas tikšanās ar dabu apskaidro mūsu dvēseles, un aizven pēc tām mēs jūtamies gana droši un spēcīgi, lai atkal uzņemtos ikdienas rūpes un steigu.
Uz meža takas viņi pārsteidza briežu māti, un brašais Onorē, būdams kaislīgs mednieks, metās to vajāt un nozuda biezoknī. „Tāds jau viņš man ir,” draugu velti izmeklējusies, princese noteica. „Nekas, gan jau mājās viòš būs priekšā pirmais,” un, daudz nebēdājot, aizrikšoja uz sava baltā zirga pa meža celiņu.
Sāka jau krēslot, kad princesei šķita, ka zem egļu tumšajiem vainagiem pazib dīvainas ēnas. Viņa nebija no bailīgām meitenēm, tomēr sirdij uzmācās tādas kā neizskaidrojamas baismas... Un tad viņa izjāja nelielā laucītē un ieraudzīja vatenī tērptu stāvu...

Putru bija ievārījuši baltie tēvi ar saviem labajiem nodomiem.
Te man mazliet jāatkāpjas un nedaudz sīkāk jāapskata grāfa Onorē personība.
Grāfs bija skaists, izdarīgs un naudīgs jauns cilvēks, un princese to patiesi mīlēja. Taču viņa ne tuvu nezināja visu patiesību par Onorē dzīvesveidu – un tajā bija arī savas tumšās puses.
Jāteic, ka Onorē visumā piekopa izlaidīgu dzīvi, bet savu peļņu guva no daudzajiem viņam piederošajiem kazino un bordeļiem. Šeit allaž sabrauca daudz dažādu iznireļu no malu malām un spēlēja kārtis, censdamies viens otru apšmaukt. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš karalis bija kārtīs paspēlējis puskaraļvalsti, un Onorē kā atlīdzību tagad centās no viņa izspiest princesi.
Baltajiem tēviem bija zobs uz Onorē jau kopš tā laika, kad viņš atvēra bordeli pie Burtnieku ezera. Turklāt princesīte bija tik jauka, ka vecīši nolēma neļaut viņai sapīties ar šo šarlatānu. Ar lielām pūlēm viņiem izdevās pielauzt veco laumu, lai tā pārvēršas briežu mātē, ievilina grāfu purvā un tur dod viņam labu mācību! Sacīts – darīts!
Taču, vajādami grāfu, vecīši tā iekarsa, ka gluži aizmirsa princesi... To, ka viņa kritīs Dullā Jurīša nagos, baltie vīriņi nebija redzējuši pat ļaunākajos murgos (ja viņiem tādi vispār rādās). Cietuši kārtējo fiasko, vecīši galīgi sašļuka. Savukārt vecā lauma cauru nakti mocīja grāfu pa purvu.
Otrā rītā, slapjš un noguris, Onorē atgriezās pilī un konstatēja, ka princese ir pazudusi. Viņš nekavējoties sasauca savus junkurus un metās pa princeses pēdām, jo zināja, ka šajā mežā jokot nedrīkst.
Drīz vien viņi nonāca nelielā laucītē un redzēja, ka šeit notikusi cīņa ne uz dzīvību, bet nāvi – krūmi aplauzīti, kūdrā izkārpītas bedres, blakus mazajiem princeses zābaciņiem bija redzamas lielas šķību kirzas zābaku pēdas. Asiņu gan nekur nemanīja.
Tad Onorē deva pavēli griezties atpakaļ. Jo, redziet, savā būtībā grāfs bija gļēvulis – viņš bija norūpējies par savu smalko pakaļu. Pilī viņi pastāstīja, ka princese pazudusi bez pēdām.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, visa tauta sēroja. Vecais, podagras mocītais princeses tētiņš galīgi sašvaka. Taču visvairāk nokreņķējies bija kāds mežsargs.
Viņš bija labs puisis, allaž čakls un izpaldzīgs. Visi to mīlēja. Pat koku zagļi un malu mednieki nodūra acis, kad viņš tiem rakstīja protokolu. Zvēri no mežsarga nebaidījās, jo viņš nedarīja tiem pāri, bet koki viņam lika zaru uz pleca un, lapām čaukstot, sveicināja. Arī baltie tēvi šo mežsargu pieminēja ar labu vārdu, jo, redziet, brīnumainais pasaku mežs atradās viņa apgaitā.
Pusgadu atpakaļ, agri pavasarī, mežsargs stādīja priedītes klusā meža nogabalā. Saule laidās uz rietu, melnais strazds svilpoja egles galotnē, un mežsargs bija piesēdis uz celma mazliet atvilkt elpu, kad izdzirda kādu tuvojamies. „Kas gan te ko varētu meklēt?”, viņš prātoja, līdz ieraudzīja no biezokņa izjājam princesi uz viņas baltā zirga.
Viņa jautāja tuvāko ceļu līdz pilij, un mežsargs viņai to parādīja. Un tajā pat brīdī viņš princesē neprātīgi iemīlējās, jo, kā zināms, mežsargiem ir zināma vājība pret princesēm.
Kļuva siltāks, upmalā sāka pogāt lakstīgalas, bet mežsargam vairs nebija miera. Dienām un naktīm viņš klīda pa mežu, izgrieza sirdis uz kokiem, rakstīja dzeju uz bērza tāsīm un cerēja, ka vēl kādreiz princesi satiks. Taču pagāja vasara, pienāca rudens, bet princese nerādījās.
Kad izplatījās ziņa par princeses pazušanu, mežsargam jau viss bija zināms. Apskatījis notikuma vietu, viņš nosprieda: „Princese ir aizvilkta pie Jurīša, divu domu nevar būt. Dzīvu vai mirušu, es tevi atradīšu!”, viņš zvērēja un sāka posties ceļā.

Forsteriāna (Anna Sakse - pasakas par ziediem)

Wed, 18 Mar 2009 10:50:52 GMT

Vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? Jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītā noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbekijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā. Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulkstenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā balstiņā kaut ko pajautāja. Bet labāk stāstīšu visu no sākuma.
Forsteriānas sīpolus man uzdāvināja draudzene, kas pati tos bija izrakusi Zeravšanas kalnāja akmeņainajās nogāzēs. Rudenī iestādīju tos dārzā, pie mājas sienas, blakus sniegpulkstenītēm.
Nākamajā pavasarī jau martā nokusa sniegs un iestājās neparasti silts laiks. Tikai atkušņu un sala maiņās izveidojušās ledus plāksnes spītēja saules mīļajiem smaidiem. Bet sniegpulkstenītes un agrīnās forsteriānas izlauza ledus vāciņiem robus un līksmi apsveica pavasari.
Kādā aprīļa naktī es ilgi paliku nomodā, lai pabeigtu iesākto darbu. Debesu pamalē jau ieplaiksnījās rīta blāzmas sārtums, kad pieliku pēdējo punktu un, atvērusi logu, nosēdos dziļajā krēsla atpūsties un ieelpot svaigu gaisu. Pēkšņi dzirdu iešķindamies sīku zvaniņu, tik dzidru un tīkamu, it kā būtu saskārušās divas kristāla glāzītes.- Labrīt! - dzidrā zvaniņa balss klusi uzsauca kādam. Un tikai pēc brītiņa cita - dobjāka balss atbildēja:
-Salam aleikum!
-Tu laikam esi svešiniece mūsu dārzā? - sīkā balstiņa apjautājās.
- Es te uzziedu pirmo reizi, - tā otra atbildēja.
-Tad iepazīsimies. Es esmu Sniegpulkstenīte! - dzidrā balstiņa kā zvanīt nozvanīja.
-Un es esmu Forsteriāna, - dobjākā paziņoja.
-No kurienes tu šeit atkļuvi?
-No ļoti tālas zemes, ko sauc par Uzbekiju.
-Tad gan no lielas tālienes, - nošķindināja Sniegpulkstenīte, it kā zinādama, kur un cik tālu atrodas Uzbekija. - Pēc mūsu dārza likumiem tev tagad man jāuztic savs dzīves stāsts.
Mans dzīves stāsts ir ļoti skumjš, - nopūtās tulpe. - To mēs stāstām no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz sāpju izcieta mazā meitenīte Forsteriāna, kuras piemiņa mūžam kvēlos mūsu sarkanajos ziedos.
- Ak, stāsti jel, es jau aizturu elpu! - mazliet nepacietīgi iesaucās Sniegpulkstenīte.
-Tad klausies. Priekš tūkstošiem gadu kādā Zeravšanas kalnāja ieplakā dzīvoja aitu gans Sabirdians. Dzīvoja lielā nabadzībā, jo aitas, ko viņš ganīja, nepiederēja viņam pašam, bet bagātajam Hamidam. Sabirdžanam piederēja tikai divas stipras rokas, paša taisīta stabule un septiņas mazas, melnmatainas meitenes, no kurām jaunākajai viņš bija devis dīvainu vārdu - Forsteriāna. Sabirdžans gan mīlēja savas meitas, bet cik daudz reižu viņas dzirdēja to nopūšamies: «Eh, būtu man bijuši dēli...»
-Kāpēc viņš vēlējās dēlus, nevis meitas? - Sniegpulkstenīte iejautājās.
-Tāpēc, ka dēls ir tēvam spārni, bet meitas ... meitas aizprecē svešos ļaudīs, un māja paliek tukša, sirds vientuļa un skumja.
Reiz skaistākā no visām Sabirdžana meitām - desmit gadus vecā Forsteriāna aiznesa tēvam pusdienas. Lai uzjautrinātu nogurušo tēvu, viņa dziedāja tam pašas sacerētas dziesmas un dejoja lēni vijīgas dejas. Dziedot un dejojot Forsteriānas vaigos iekvēlojās rožu sārtums, bet melnajās acīs iezaigojās zvaigžņu mirdzums. Neviena princese nebūtu varējusi ar viņu mēroties skaistumā.
Pati nelaime tādā brīdī uzsūtīja kalnos bagātnieku Hamidu, kurš staltā zirgā apjādelēja savus neskaitāmos ganāmpulkus. Ieraudzījis Forsteriānu dejojam, viņš apturēja zirgu un, aizslēpies aiz kizila krūma, nepamanīts nolūkojās daiļās meitenes graciozajās kustībās.
Beigusi dejot, Forsteriāna teica tēvam:
- Mans tēvs, es gribētu visu mūžu dziedāt un dejot, lai iepriecinātu ļaudis.
-Oi boi, mans bērns, - tēvs nogrozīja galvu. - Tu esi nabaga meitene, un tev nebūs ne zīda tērpu, ne dārgu plīvuru, lai varētu dejot.
Hamids pagrieza zirgu atpakaļ un, nogaidījis, kad meitene ar tukšajiem pusdienu traukiem devās mājup, sagrāba to un aizveda uz savu pili. Viņš ieslodzīja Forsteriānu istabā, kur jau simt tādas pašas skaistas meitenes darināja paklājus. Tagad Forsteriānai no ausmas līdz rietam bija jākvern putekļainā, puskrēslainā istabā un jāstrādā apnīkstošs, nogurdinošs darbs. Meitenes nevienu brīdi neredzēja sauli, nedzirdēja putnu dziesmas, jo biezie mūri un aizslēģotie logi viņas turēja savā cietumā. Drūmā nospiestībā pagāja vasara, pienāca un aizritēja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsteriānu pārņēma tādas ilgas pēc kalniem, pēc burbuļojošiem strautiem un putnu dziesmām, ka viņai gribējās mirt, ja neizkļūs brīvībā. Viņa piegāja pie loga un pa mazo spraudziņu paraudzījās lejup. Viņa redzēja, ka zem loga ir nobērti sadauzīti stikli, un tas bija darīts ar nolūku, lai meitenes sagraizītu kājas, ja kādai izdotos atraut logu un bēgt. Šajā brīdī uz palodzes nometās kāds putns, un tas bija Forsteriānas vecākās māsas Farizodas baltais balodis.
Kādu ziņu lai aizsūta uz mājām māsai - tā, lai viņa saprastu, kur atrodas Forsteriāna? Rakstīt viņa neprata, un mājās neviens neprata lasīt. Bet meitene ātri izdomāja - viņa nogrieza vienu no savām melnajām bizēm, norāva vairākus dārgo dziju pavedienus, no kurām auda paklājus, pa loga spraudziņu pasniedza tos uzticīgajam balodim, un putns, pamājis ar galvu sveicienu, aizlaidās.
Kad Farizoda saņēma jaunākās māsiņas vēsti, viņa ilgi domāja, kā palīdzēt tai izkļūt no gūsta. Pēdīgi viņa nolēma aiziet pie vecās Tursunojas, kas vientuļa dzīvoja savā būdiņā un lasīja zālītes un saknes, ar ko ārstēt slimniekus. Runāja, ka Tursunoja protot pat burt, bet, ja arī viņa to prastu, tad tā varēja būt tikai laba burve.
Noklausījusies Farizodas stāstu, Tursunoja palūkojās mēnesī un sāka runāt:
- Brīvību nevar iegūt par velti, tā jāpērk ar asinīm.
- Ar Forsteriānas asinīm? - Farizoda izbijās.
- Ar Forsteriānas, ar tavām, ar visu jūsu septiņu māsu asinīm. Un ne tikai jūsu, bet visu jūsu draudzeņu - tādu pašu nabagu bērnu asinīm. Tāda ir maksa par brīvību.
- Tad klausies manī, ko tev teikšu. Pēc divām naktīm, trešajā, kad mēness uzlēks tikai pēc pusnakts, Hamida pilī būs lielas dzīres. Kā tādās reizēs parasts, pirmie apdzersies sargi, kaut arī otrā dienā pazaudēs savas galvas. Šajā naktī pirms mēness lēkta jūs, Forsteriānas māsas un draudzenes, ierodieties pilī, un balodis lai jums parāda ieslodzīto meiteņu istabas logu. Kailām kājām pieejiet pie loga un atraujiet vaļā. Es saku - kailām kājām, jo jūs nedrīkstat baidīties tās sagriezt uz stikliem. Un tūlīt es pateikšu, kāpēc tam tā jābūt. Drīz vien Hamids uzies, ka viņa verdzenes izbēgušas, un sarīkos gūstīšanu. Ja būs tikai dažas asiņainas pēdas, viņš viegli uzzinās, kur skrējušas viņa verdzenes, bet, ja tādu pēdu būs daudz, viņš apjuks un trenkās savu zirgu pa akmeņaino nokalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet jūs pa to laiku varēsiet nokļūt kalnu stāvumā, kur zirgs vairs nespēs viņu uznest.
Farizoda izdarīja visu, kā Tursunoja bija pamācījusi. Piedzērušies sargi nepamanīja meiteņu tuvošanos pilij. Viņas sagrieza kājas uz sadauzītajiem stikliem, atrāva logu un klusu pasauca Forsteriānu. Tā izlēca pa logu un pat neiekliedzās, kaut gan sāpīgi sagrieza kājas. Mazās likteņa biedres viņai sekoja un tikpat varonīgi pacieta negantās sāpes. Tad meitenes izklaidā barā devās uz kalna nogāzi. Cik grūti bija skriet, un ai, kā sāpēja kājas, bet viņas ne reizi neievaidējās, lai sevi nenodotu un gļēva vaida dēļ nezaudētu tik dārgi iegūto brīvību.
Meitenes jau bija nokļuvušas akmeņainajā, vēl sniegiem klātajā kalna slīpumā, kad izdzirda zirga pakavu dipoņu.
- Hamids dzenas mums pakaļi - iesaucās Forsteriāna un mudināja: - Meitenes, skrieniet ātrāki!
Meitenes skrēja, kā vēja nestas, bet Forsteriāna juta, ka viņas spēki izsīkst. Viņa vairs nespēja sekot māsām un draudzenēm.
Bet Hamida zirgs jau sprauslāja viņai aiz muguras. Vai atkal nonākt pretīgā bagātnieka gūstā un neredzēt sauli un kalnus?
«Nē, labāk mirt brīvībā nekā nonīkt verdzībā!» izlēma Forsteriāna un metās Hamida zirgam zem kājām. Zirgs samina viņu ar pakaviem, bet arī pats vairs necēlās, jo bija pārlauzis kāju. Lādēdamies un nozvērēdamies, ka agri no rīta izdzīs visus savus kalpus kalnos gūstīt bēgles, Hamids aizvilkās uz mājām.
Forsteriāna vēl paspēra dažus soļus, bet tad viņai pietrūka elpas. Noasiņojusi, bez dzīvības viņa pakrita baltajā sniegā.
Bet rītā, kad Hamids ar kalpu baru nonāca sniegainajā augstienē, viņi apjuka un sastinga no neparastā skata, kas atklājās viņu acīm: baltais sniega klajums bija uzziedējis neskaitāmiem sarkaniem ziediem.
- Tāds ir mans stāsts, un tāpēc mani sauc par Forsteriānu, - tulpe nobeidza un apklusa.
Klusēja arī Sniegpulkstenīte.
Es sajutu vēsumu ložņājam gar pleciem un piecēlos. Ietinusies lakatā, izgāju dārzā.
Tu brīnums - pa kuru laiku bija uzsnidzis mīksts sniedziņš un noklājis visu dārzu ar baltu seģeni? Bet puķu dobē pie mājas sienas kvēloja sarkans tulpes zieds. Es noliecos pār to un ieraudzīju, ka Sniegpulkstenītei pie nokārtā zvaniņa bija piesalusi liela un dzidra asara.

Muļķa vīrs

Wed, 27 Feb 2008 21:36:04 GMT

Vienreiz bijis muļķis, un tas, par nelaimi, iedomājies precēties, bet meitas bildināt nemācējis. Nu, ko nu cita darīt - lūdzis mātei, lai tā viņam sievu pārvestu. Labi. Bet mātei tai laikā zosis perinājušās, un tās tādās reizēs smalki apskatāmas, tādēļ, pēc līgavas braukdama, piekodinājusi muļķim:
«Kad perinātājās grib no ligzdas noiet, tad tu laid, lai izplunčojas, bet drīz vāc tās atpakaļ, lai olas neatdziest!»

Māte aizbraukusi, un nu muļķis cieši zosis uzlūkojis. Uz vienreiz nāks viena mātīte zemē un klaigādama upē iekšā. Šis vāc, vāc - nevar iedabūt atpakaļ tik drīz: kā būtu gājis upei pa šo malu, zoss otrā malā, kā šis otrā malā, zoss šinī malā. Nu muļķim iešaujas prātā: olas atdzisīs, labi nebūs! Nu šaus uz kūti, sēdēs pats olām virsū. Sēž, sēž - pārnāk zoss, vēl šis sēž. Zoss gan klaigā:

«Ej nu nost!» - bet šis iesēdējies sēža laba - un neiet vis nost. Vakarā pārbrauks māte ar līgavu, tā šis kā zostēviņš kliegdams pretim, lai redzētu jauno sievu. Bet māte - gan tā redz, kas noticis, - vaimanā:

«Ak, tu muļķis, ak, tu muļķis! Nu jau tu pats būsi sēdējis zoss ligzdā - būsi sašķaidījis, vai, visu perēkli - redz, kāds tu izskaties!»

Muļķis nu arī atjēdzas, ka ir gan sasēdējis olas, bet neko, apčamdās, apčamdās - labs. Kā jau pie darba, daždien drēbes aptraipās, kur tā vari izsargāties, jāsaka.

Bet līgava sarauc pieri un nodomā: «Labi nebūs, laidīšos gudrāk pa nakts krēslu atpakaļ.»
Un tā nu naktī viņa saka brūtgānam:
«Pagaidi, pagaidi, es drīz atkal ienākšu!»

Bet muļķis atceras: «Tā nevar vis laist - māte taču minēja vakariņās: «Dēls, turi nu ciet to mantu, ko tev šodien pārvedu, sieva ir dārga rota!» Tādēļ - droši ir droši - iesiešu striķī un tad laidīšu laukā!»

Labi, iesēja striķī, izlaida līgavu laukā un drīz jo drīz vilkšus vilka atkal atpakaļ. Bet sieva bija atraisījusi mezglu, iesējusi striķī kazu un pati aizbēgusi. Muļķis ievilka kazu istabā, čamdīja, čamdīja pa tumsu, nevarēja saprast vairs, vaicāja mātei:

«Mem, mem, kas te grab pa grīdu, vai manai sievai ir kurpes?»
«Jā, dēliņ, tā jau visām sievām!»
Šis čamdīja vēl:
«Mem, mem, vai manai sievai ragi arī ir?»
«Jā, dēliņ, visām sievām cieti ragi!»

Šis apčamdīja arī kazai bārdu. «Mem, mem, manai sievai viss ģīmis ar matiem!»
«Jā, dēliņ, sievām jau gari mati, tavai lai!»
Beidzot apčamdījis arī ļipu.
«Mem, mem, manai sievai ļipa!»

Nu māte vairs nesapratusi, kas tā par ļipu, iededzinājusi uguni un skatījusies:
«Tā jau kaza, dēliņ!»

«Vai traks!» šis nu arī atjēdzies. «Tad viņa mani atstājusi, jāskrien pakaļ!»

Skrējis, skrējis - panācis gan, bet līgava nu izmetusies četrrāpus ceļam krustiem pāri, šis atskrējis pa tumsu - žogs priekšā! Nu skrējis atpakaļ pēc cirvja žogu ārdīt, un, kamēr nu atskrējis, līgava jau bijusi mājā.

Lūk, tā muļķis palicis bez sievas, un no tā laika visiem muļķiem sievas nepastāvot.

Īru tautas pasaka

Tue, 26 Jun 2007 14:49:35 GMT

Reiz dzīvoja visai cienījams ķēniņš un viņam bija meita — tālu izdaudzināta skaistule, bet lepna un iecirtīga kā pats nelabais. Princese atraidīja visus ķēniņus un prinčus, kas lūdza viņas roku, jo neviens nebija viņai pa prātam. Tēvs, to ilgāk vairs nespēdams izturēt, nolēma vēl pēdējo reizi saaicināt pilī ķēniņus, prinčus, grāfus un hercogus — pazīstamus un arī nepazīstamus —, lai princese beidzot izraudzītos sev vīru. Visi bija klāt kā likts un otrā rītā tūdaļ pēc brokastīm pils pagalmā nostājās rindā, lai princese, iedama viņiem garām, varētu izraudzīties sev īsto. Viens bija tukls, un tam viņa sacīja: — Šādu Alus vāti man nevajag!
Otrs bija tievs un garš, un viņa novīpsnāja:
— Kur es likšu tādu Šķeistu!
Bālajam viņa teica:
— Bālģīmji nav manā gaumē!
Bet sārtvaidzim paziņoja:
— Šādu Gaiļaseksti es negribu!
Pie pēdējā precinieka princese saminstinājās, jo tas bija gaužām glīts, iznesīgs jauneklis. Viņa centās saskatīt viņā kādu trūkumu, bet nekā zīmīga nevarēja ieraudzīt, vienīgi rudu bārdu, kas puslokā ieskāva zodu.
Šis jauneklis viņai gluži labi patika, bet viņa centās to neizrādīt un nicīgi novilka:
Šāds Rudbārdis man bijis nebijis.
Tā nu visi precinieki aizbrauca, bet ķēniņš, pārmēru apskaities, sacīja:
—Tev par sodu, tu gražuvācele, es atdošu tevi pirmajam ubagam vai klaiņojošam dziedonim, kas te iegriezīsies.
Un tā arī notika. Otrā rītā pils priekšā uzradās puisis — vienās skrandās, gariem, plušķainiem matiem un pinkainu, rudu bārdu pār visu seju — un sāka dziedāt zem viesistabas logiem.
Kad dziesma bija galā, dziedonis tika aicināts viesistabā un tūdaļ ieradās garīdznieks un princesi salaulāja ar Bārdaini. Princese kliedza un brēca kā negudra, taču tēvs nelikās ne zinis par to.
— Te būs piecas ginejas, — viņš teica jaunajam vīram. — Ņem savu sievu un taisieties, kā tiekat, lai manas acis jūs abus vairs neredzētu.
Un jaunais vīrs aizveda bēdu sagrauzto princesi. Viņas vienīgais mierinājums bija vīra laipnā balss un cildenā izturēšanās.
— Kam pieder šis mežs? — princese jautāja, kad viņu ceļš veda caur mežu.
Ķēniņam, ko tu vakar nosauci par Rudbārdi.
Tieši tāda pati bija viņa atbilde par pļavām, par laukiem un par kādu skaistu pilsētu.
«Kāda es biju muļķe!» princese klusībā zūdījās. «Šis Rudbārdis taču bija tīri glīts, un es būtu varējusi iziet pie viņa par sievu.»
Pēdīgi viņi nonāca pie nabadzīgas būdiņa.
— Kālab tu atvedi mani uz šejieni? — nabaga princese vaicāja.
— Šī ir mana māja un turpmāk būs arī tavējā.
Princese sāka raudāt, tomēr gāja iekšā, jo bija ļoti nogurusi un izsalkusi.
Bet — tavu bēdu! — būdiņā nebija ne klāta galda, ne uguns pavardā, un viņai vajadzēja palīdzēt vīram iekurt uguni, izvārīt pusdienas un vēl noridāt galdu. Otrā dienā vīrs lika viņai apvilkties prastas drēbes un apsieties vienkāršu lakatu. Kad princese bija visu piekopusi un apdarījusi mājas soli, viņš pārnesa no meža vītolu klūdziņas, nomizoja tās un ierādīja viņai, kā pīt grozus. Bet cietās klūdziņas savainoja princeses smalkos pirkstus, un viņa sāka raudāt. Tad vīrs lūdza, lai viņa tam salāpot drēbes, bet adata sadūra princesei pirkstu, un viņa atkal raudāja. Vīrs nespēja noskatīties viņas asarās, tādēļ atnesa grozu ar māla traukiem un sūtīja viņu uz tirgu tos pārdot. Tas princesei bija vissmagākais pārbaudījums, bet skumjas, kas jautās princeses vaigā, vērta viņu tik daiļu un piemīlīgu, ka diena vēl nebija pusē, kad visas bļodas, krūzes un šķīvji bija pārdoti, un vienīgais, kas norādīja uz viņas agrāko lepnumu, bija pļauka, kuru viņa iecirta kādam dižīgam puisietim par to, ka tas uzaicināja viņu kopīgi iedzert vienu mēriņu.
Vīrs bija ar princesi ļoti apmierināts un otrā dienā sūtīja viņu atkal uz tirgu, bet — ak vai! — viņai nepavisam vairs neveicās. Kāds iereibis jātnieks uzskrēja virsū princeses grozam un zirgs sabradāja viņas traukus, tā ka pāri palika vienīgi suķes. Mājās viņa pārnāca raudādama, un vīrs vairs ne tuvu nebija apmierināts.
— Kā redzams, šim darbam tu nederi, — viņš teica. — Iesim, es iekārtošu tevi pilī par trauku mazgātāju. Virēja man ir labi pazīstama.
Tā nu nabaga princese atkal bija spiesta pārvarēt savu lepnumu. Viņa strādāja, elpu neatņemdama, un sulainis nekaunīgi knakstījās ap viņu, reiz pat lūkodams noskūpstīt, bet tad viņa sāka pilnā balsī kliegt, un virēja sulainim tā sadeva ar slotu, ka šis otrreiz vairs nemēģināja. Katru vakaru princese atgriezās mājās, kabatās nesdama vīram nēzdogā ievīstītas ēdienu atliekas.
Kad viņa kādu nedēļu bija nostrādājusi virtuvē, pilī sākās milzīga rosība. Ķēniņš rīkojās uz kāzām, bet neviens nezināja, kas ir līgava, Un, lūk, kādu vakaru virēja atkal ņem un piebāž princesei kabatas ar aukstu gaļu un pudiņiem un saka:
— Pirms aizej, nāc iemetīsim acis pils zālē, kur notiek diža gatavošanās kāzām.
Līdzko viņas piezogas pie zāles durvīm, lai slepus palūkotos pa spraudziņu, tās atveras, un ārā iznāk pats ķēniņš — tik skaists, ka ne acu novērst, un tas nav neviens cits kā Rudbārdis.
— Tavai daiļajai palīdzei nāksies samaksāt par savu ziņkārību un nodejot ar mani džigu, — viņš saka virējai.
Un, nevaicādams, vai princese to vēlas vai ne, ķēniņš paņem viņu aiz rokas un ieved pils zālē. Ieskanas vijoles, un viņš sāk griezt princesi dejā. Bet abi vēl lāgā nav uzņēmuši dejas soli, kad viņai no kabatām sāk birt ārā gaļas gabali un pudiņa pikuči. Visi smejas kā kutināti, bet princese, gauži raudādama, metas uz durvīm. Taču ķēniņš viņu tūdaļ pat panāk un ieved nelielā viesistabā.
— Mīļā, vai tu mani nepazīsti? — viņš jautā. — Es esmu ķēniņš Rudbārdis, tavs vīrs un klaiņojošais dziedonis, un iedzērušais jātnieks. Tavs tēvs labi zināja, kam tevi atdod, un tikai gribēja salauzt tavu augstprātību.

Ak vai! Princese vairs nezināja, kur dēties aiz bailēm, aiz kauna un arī aiz prieka. Taču virsroku guva mīlestība, un viņa piespieda galvu vīram pie krūtīm un raudāja kā bērns.
Galma dāmas aizveda princesi un ietērpa viskrāšņākajās goda drānās, kādas jelkad tikušas darinātas. Pilī ieradās arī viņas vecāki, un, kamēr visi dega ziņkārē uzzināt, kur palicis ķēniņš ar daiļo meiču, viņš ar grezni tērpto ķēniņieni, kurā neviens nepazina pirmītējo trauku mazgātāju, ienāca zālē, un tad sākās tāda dzīrošana un līksmošana, kādu nevienam no mums laikam gan nebūs lemts pieredzēt.

Tici pasakai?

Tue, 26 Jun 2007 14:44:35 GMT

Es neticu, ka skarbajaa un puteklainajaa ikdienaa nav vietas pasakai. jebkaadai. TAVAI!

Latvieši pārrakstījuši Brāļu Grimmu "Ērkšķrozīti"

Wed, 21 Dec 2005 14:13:46 GMT

Vecos laikos dzīvojis ķēniņš ar ķēniņieni, kuŗiem nebijis neviena bērna. Gan viņi lūguši Dievu un gājuši pie burvjiem. un raganām pēc padoma, bet viss tas neko nepalīdzējis. Pēdīgi ķēniņienei tomēr piedzimusi viena meitenīte, un nu abi vecāki bijuši bez gala priecīgi.

Ķēniņš licis sataisīt lielas kristības un uzlūdzis uz tām ļoti daudz ]aužu. Neaizmirsuši aicināt arī sešas raganas, kas tai valstī bijušas pazīstamas. Kristībās viena ragana vēlējusi jaunai princesei ilgu mūžu, otra lielu skaistumu, trešā bagātību un tā katrai bijusi sava laime ko vēlēt. Tai brīdi atnākusi vēl septītā ragana, par kuŗu ķēniņš ar ķēniņieni nebija nekā dzirdējuši. Tā nu jutusies apvainota un gribējusi par to atriebties. Šī septītā ragana sacījusi, ka sešpadsmit gadu vecumā Jaunā princese saduršot pie ratiņa pirkstu un nomiršot. To izsacījusi, svešā ragana atkal aizgājusi. Par laimi sestā ragana vēl nebija sievu laimi vēlējusi un tā nu lūkojusi ļaunās raganas lāstu mīkstināt, teikdama, ka princese tad vēl vis nemiršot, bet tikai aizmigšot un gulēšot tā simtu gadu.

Ķēniņš nu pavēlējis visus ratiņus sadedzināt, kas vien bijuši viņa valstī atrodami. Jaunā princese palikusi ar katru gadu skaistāka, gudrāka un mīļāka; kā jau raganas kristībās bija novēlējušas. Sešpadsmit gadu veca, princese uzkāpusi pils augšā un atradusi tur vienu ratiņu paslēptu. Tādu viņa nekad nebija dabūjusi redzēt un nonesusi to zemē. Kad nu viņa dzirdējusi, ka ar tādu ratiņu varot vērpt, tad viņa arī gribējusi pamēģināt, un viena veca sieviņa viņai arī ierādījusi, kā jāvērpj. Bet vērpjot viņa ievainojusi sev pirkstu, tūlin atkritusi atpakaļ krēslā un aizmigusi. Līdz ar skaisto princesi aizmigusi arī visa pils. Ap pili drīz vien saauguši lieli ērkšķi, tā ka neviens tur vairs nevarējis tikt iekšā. Gan daži nebēdnieki lūkojuši izcirsties biezajam ērkšķu mežam cauri, bet nevienam tas neizdevies.

Tā pagājuši ilgi gadi un neviens vairs īsti nezinājis, kas tai ērkšķu mežā atrodas. ļaudis stāstījuši tikai kādu vecu teiku, ka

aiz ērkšķiem esot apslēpta viena skaista pils, kur guļot tik skaista princese, kādas nekur vairs pasaulē neesot. To dzirdējis arī viens ķēniņa dēls, kas visādā ziņā gribējis pārliecināties, vai šiem aužu stāstiem ir taisnība. Viņš nu sācis cirst caur ērkšķiem ceļu un pēc lielām pūlēm arī izcirties cauri. Viņš iegājis pilī, kur visi audis gulējuši un viss bijis kluss. Pils zālē viņš redzējis lēnkrēslā guļam tik skaistu jaunavu, kādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Skaistā jaunava viņam tā patikusi, ka viņš nevarējis vairs atturēties viņu nenoskūpstījis. Taisni tai brīdī bija pagājis simtu gadu un princese pamodusies. Līdz ar ķēniņa meitu pamodusies arī visa pils ar visiem ļaudim. Katrs sācis strādāt savu darbu, it kā nekas nebūtu noticis.

Nu bijuši visi ļoti laimīgi un turējuši svešo ķēniņa dēlu par savu glābēju. Drīz pēc tam ķēniņa dēls apprecējis uzmodināto ķēniņa meitu, un nu taisījuši lieliskas kāzas.