Bija man skolas laiku labākā draudzene. Viņai vienīgajai man nebija žēl dod norakstīt, un diktātos es viņai minu uz kājas. Ar viņu kopā es iemācījos pīpēt, un gaidīju aiz durvīm, kad viņa nevainību zaudēja.
Viņas dēļ es nesagāju kopā ar puisi, pēc kuru alku kā izslāpusi pojene, jo viņai viņš patika. Ar viņu kopā mēs balinājām matus ar ožamo spirtu un ūdeņradi...
VIņa man iemācija mīlēt Depeche Mode un iemācija drusku melot..
Viņa nosauca savu dēlu vārdā, kuru es gribēju savējam kādeiz, bet viņa teica, ka tas ir stulbs vārds..

Un tagad mēs dzīvojam vienā apgabalā, šad tad apmaināmies ar vēstulēm "kā iet? Cik sīkais liels izaudzis!" bet neesam tikušās jau gadus 3 (ja neskaita acumirklīgas, nejaušas priekpilnas satikšanās..) Un es nemaz nekāroju, jo mana Evita ir tur - manos vidusskolas gados..

Tags: evita