Mareks bija viens no feinākajiem bērnības čuomiem. Mēs ar viņu daudz podus gāzām, piemāram, apmētājām cilvēkus ar "olām" (tos nevainīgos papīra maisiņus pildītus ar ūdeni sašutušie kaimiņi noturēja par bakalejas preci) no 6. stāva. Vienreiz es marekam iemācīju svilināt viskautko ar palielināmā stikla palīdzību. Uzminiet, kas viņam bija rokās nākamajā dienā, kad satikāmies uz dažādu gružu padedzināšanu? Nāvīgi smirdoša burka pilna ar saķertu zileņu līķiem, kurus Mareks bija iecerējis apgānīt ar manu spēcīgo lupu, kādas nebija kur pagadās dabonamas (manam tēvam bija fotolaboratorija). Mareks, tāpat kā es, bija liels ģeogrāfijas cienītājs - mums abiem bija enciklopēdijas "Planētas", bet viņš no savējās bija izgriezis "krutāko" valstu karogus un salīmējis sev uz mēbelēm... Vēl Marekam bija smuka, dauzīga māšele pāris gadus jaunāka, kurai bija īsi mati un kuru mazāk zinoši cilvēki parasti noturēja par puiku.