| 9:56a |
Visādi vārdi
Šodien es jums nedaudz pastāstīšu par visādiem Saniem un pārējiem Kungiem, ko liek klāt uzvārdam vai vārdam :) Īstenībā, to statusvārdiņu ir gana daudz, tāpēc es pastāstīšu tikai par dažiem no tiem, kur pats daudzmaz labi zinu un kuri tiek izmantoti plaši.
By default, japāņi nerunā ar nepazīstamiem cilvēkiem (tiesa gan, biju liecinieks ka tomēr runā, bet tas laikam izslēguma kārtībā), un tradicionāli, ja grib uz ielas kādam ko pajautāt, tad saka "Anõ...". Teorētiski, tam "kādam" - apkalpojošā personāla pārstāvim, piemēram, ir jāatsaucas. Senajā Japānā lai pasauktu kādu uz ielas, teica "Mosimosi", bet tagad tas paliek tikai telefonsarunās. Vēl by default, japāņiem nav pieņemts saukt viens otru uz "tu" (anata, kimi, etc.), kad saka par runasbiedru, vai nu liek "o-" vārda priekšā, tas jau nozīmē ka neiet runa par tavu mantu, vai arī saka "uzvārds-san". Tas ir pēc noklusējuma. Eksistē mīts, ka sani ir tikai vīrieši, tāpēc dažam gadījumam izkliedēšu to - sani ir visi, bez šķirošanas.
Bērnus, dzīvniekus vai mazas meitenītes var nosaukt par "tyan". Piemēram "Norikotyan" - Noriko meitene. "Wantyan" - šitā japāņi mēdz nosaukt svešus un arī savus suņus (burtiski - vaukšķītis).
Puiku var nosaukt par "-kun", bet nu tas kā pagadās, piemēram, manu pasniedzēju viņa boss mēdz joka pēc saukt par "Atyan", pie tam tas pasniedzējs nav ne maza meitene, ne bērns ne puika :)
Par "-sensei" sauc pasniedzējus, ārstus un advokātus. Tas ir jāiegaumē. Piemēram, manu pasniedzēju sauc par "Ivasēsensei", nekā citādi stundu laikā es viņu saukt nedrīkstu :) Tiesa gan, viņa piedāvā ārpus stundām saukt sevi par "Ivasēsan".
Vēl ir dažādi "-sama" un tt., bet par to pareizu lietošanu es pagaidām neesmu līdz galam pārliecināts., jo tur ir tādi interesanti varianti, tāpēc par to vēlāk. |