"... nāve bija bijusi tik laipna, ka jau vairākus gadus iepriekš brīdināja viņu par savu ierašanos. Amaranta nāvi ieraudzīja drīz pēc tam, kad Mēmi nosūtīja uz koledžu, sēžam sev blakus galerijā un šujam. Amaranta mirklī viņu pazina, un nebija viņā nekā baismīga, jo nāve bija zilās drēbēs ģērbusies vienkārša sieviete ar gariem matiem, drusku vecmodīga un ar kaut ko atgādināja Pilāru Ternēru tolaik, kad tā Buendiju mājā palīdzēja virtuves darbos. Vairāk reižu galerijā gadījās būt arī Fernandai, bet viņa nāvi neredzēja, lai gan tā bija pavisam parasta un tik cilvēcīga, ka reiz palūdza Amarantu ievērt viņai adatā diegu. Nāve nepaziņoja, kad īsti Amarantai vajadzēs mirt, tāpat arī nesacīja, ka šī stunda pienāks pirms Rebekas, tikai lika viņai nākamā aprīļa sestajā dienā sākt gatavot līķautu. Nāve viņai atļāva to darināt, cik vien pamatīgu un skaistu Amaranta pati grib, vien piekodināja šo darbu veikt tik pat apzinīgi, cik strādādjot pie [viņas dziļi nīstās māsas] Rebekas līķauta.
Vēl nāve paziņoja, ka viņa miršot bez sāpēm, bez baiļu un rūgtuma tās dienas naktī, kad līķauts būs gatavs. Cenzdamās, cik vien iespējams, novilcināt laiku, Amaranta pasūtināja augstākā labuma linu dziju un pati sāka aust. Viņa to darīja tik rūpīgi, ka aušana vien ieilga četrus gadus. Pēc tam sākās izšūšana."

Gabriels Garsija Markess, "Simts vientulības gadu", Rīga, Atēna, 294-295 lpp.