mans auto - Komentāri

Te nu ir mana pieredze ar mašīnām in a nutshell, ņemiet par labu.

Tātad, pie savas pirmās mašīnas tiku pirms aptuveni 9 gadiem, un tas bija 79.gada "Ford Taunus" ar 2 litru V6 motoru un automātisko kārbu. Tā kā diez vai daudzi zinās, kāds tas izskatās, atļaušos ielikt ne savas mašīnas bildi:
Mašīna izcēlās ar ļoti plašu un ērtu salonu un aerodinamisku īpatnību - palielinoties ātrumam, tā piespiedās pie zemes. Tiesa, šis konkrētais eksemplārs bija izrūsējis lūznis, kā arī tas pienākas pirmajai mašīnai :) Motors bija izdilis, un patēriņš tuvojās 20 litriem uz 100 km. Pēc ziemas šķūnī, kas noteikti nav labākā vieta, kur ieziemot mašīnu, sarūsējis bija pat piepīpētājs, un CPisti mani regulāri apturēja tikai tādēļ, lai paskatītos, vai mašīnai tiešām ir tehniskā apskate. Bija. Bet pirkta, jo rāmī bija plaisa, ar kuru mani caur TA neizlaistu pat tajos laikos ;) Taču tas vēl būtu sīkums, salīdzinot ar 90 grādu stūres brīvgājienu, kas vienbrīd parādījās stūres mehānisma izdiluma dēļ. Kaut arī braukšana ar tādu brīvgājienu bija interesants pasākums, tomēr nolēmu šķirties no šīs mašīnas ;) Un nācās vēl vēl pameklēt šrotu, kas to gribētu ņemt pretī ;) Kad tāds atradās Mārupē, braucot uz CSDD noņemt mašīnu no uzskaites, stūre pazuda pavisam tieši Mūkusalas un Antenas ielu krustā :) Tiesa, krietnu brīdi sirsnīgi griežot "baranku", saķeri izdevās atjaunot, un līdz štrotam mašīna tika savā gaitā.

Tad kādu laiku braukāju ar tramvaju, pamīšus ar ne savu Renault 11, afair 1987.gada. Autiņš izcēlās ar komfortablu salonu un braukšanu, izturību un priekš parastās mašīnas lielu klīrensu. Vēl Renault 11 ir slavens ar to, ka parādījies vienā Džeimsa Bonda filmā, kur darbība norisinās Parīzē - filmā šī mašīna pamanās nobraukt vairākus kilometrus bez aizmugurējās puses. Tiesa, remonti šim auto bija padārgi, franču inženieru specifikas dēļ ;) Apskatīt, kā šāds auto izskatās, var šeit.

Aptuveni pēc pusgada sāku braukāt Mazdu 323 1.5 '85 (gada sākuma - zinu, ka togad Mazdai 323 mainījās modifikācijas), kas de iure bija mātes mašīna. Vēsture ir īsa, bet pamācoša - lai ietaupītu, māte nolēma mašīnu pirkt ziemā, kad cenas ir nedaudz zemākas. Tiktālu plāns izdevās, taču viņa nebija ņēmusi vērā citu apstākli - savu gatavību braukāt ziemā ;) Pareizi, pēc pirmās reizes es saņēmu atslēgas ar vārdiem "Braukā līdz pavasarim, ja gribi" ;)
Mašīna izcelās ar nepieredzētām ekstrām - centrālo atslēgu un smuki zaļu paneli :) Jāsaka, ka tā laikam ir visizturīgākā mašīna, kas man bijusi. Remonti bija reti un maz; tiesa, rezerves daļas nebija viegli pieejamas, un šo to nācās pirkt M-Motorā, kas iesita pamatīgu robu makā. Vislielākā ķēpa remontējot bija ar karburatoru, kurš vienbrīd sāka niķoties. Pētot literatūru, izrādījās, ka eksistē arī šīs mašīnas spoooooorta modifikācija ar 1.5 litru sirsniņu un 2 karburatoriem :)
Jāpiebilst, ka vēl rudenī mašīna ripoja pa Rīgas ielām, neskatoties uz savu cienījamo vecumu.

Ar mazģecu nobraukāju aptuveni pusotrus gadus, pirms nopirku de uire savu otro mašīnu - 84.gada Audi80 1.6. Pēc Mazdas audjiks likās pamatīgi plašs un ērts, arī 1.6 motors tolaik vēl bija ok (pēdējo reizi ar šo mašīnu braucu pirms kāda gada, un jutu, ka nu jau tas motorīts ir pārāk vājš, lai ļautu normāli iekļauties plūsmā; tiesa, pie vainas varbūt arī ir regulēšana). Ritošā daļa varēja būt izturīgāka - šarnīri un bukses bija pārāk mazi un vāji priekš mūsu ceļiem. Toties motors ir lielisks - ne tikai spēja aptuveni mēnesi nobraukt ar zobsiksnu, kas uzlikta par 1 vai 2 robiem šķībi (paldies servisam Ganību dambī, kura nosaukumu vairs neatceros!), bet arī joprojām nerij ne pilītes eļļas. Bez tam mašīna bija ļoti izdevīgā "šampanieša" krāsā, uz kuras neredzēja putekļus un netīrumus - mainījās tikai pelēkais tonis ;)
Ar šo mašīnu nobraucu arī pusotrus gadus, pēc tam tā nonāca vecfātera rokās, un ar to joprojām tiek braukts, kaut arī maz un reti. Bet ripo :)

Tālāk sekoja līdz šim "ilgākā" mašīna manā pieredzē - Mitsu Galant 2.0 GLSi '89.


Nopirku to nejauši, jo meklēju Opel Vectru ar 2 vai vismaz 1.8 litru motoru, taču tobrīd tirgū nezin kādēļ tādu nebija vispār (vienīgā, kas bija, bija slikti pārkrāsota; sistas tās ir gandrīz visas). Placis, kurā tirgojās šis galants, bija pēdējais, kurā ar čomu iegriezāmies sestdienas pēcpusdienā, visu dienu pavadījuši Rumbulā un citos plačos, un turklāt iebraucām tajā netīšām - pamanījām garāmbraucot. Tas arī izrādījās likteņa pirksts :)
Pēc Audi ģermāniskā askētisma šis braucamais ar stūres pastiprinātāju, hidraulisko sajūgu, velūra salonu, elektriskajiem spoguļiem, stikliem un lūku likās ļooooti komfortabls un ērts, taču, laikam ejot, atklājās šī braucamā trūkumi. Kā pirmo minēšu neergonomisku :( Garā priekša ar agresīvo profīlu gan padara mašīnu izskatīgu, taču atņem daudz vietas salonā, pie tam ne tikai aizmugurējai, bet arī priekšējai rindai - atbīdīt sēdekli tik tālu, cik man gribētos, es nevarēju, kas stipri nogurdināja garākos gabalos (kaut gan tā, šķiet, ir japāņu mašīnu specifika - pamaz vietas man ir pat jaunā Subaru Legacy). Bagažnieks, savukārt, bija neietilpīgs izteikto pakaļējo riteņu arku dēļ.

Ritošajā daļā problēmas ir ar šarnīriem, taču ritošās detaļas šai mašīnai nav dārgas (ar atsevišķiem izņēmumiem - piemēram, pakaļējo riteņu gultņi normāli mainās tikai ar stupicu, kas būtiski sadārdzina pasākumu). Dārga ir elektrība un elektronika. Elektriskā un elektroniskā daļa šīm mašīnām ir diezgan nestabila, nereti bojājas daudzie multišprices devēji. Gadoties problēmas ar šprices vadības bloku - daļā bloku ir ielikti nekvalitatīvi kondensatori, kas iztek. Jāpiebilst, ka lietots bloks pirms pāris maksāja 100-120 latus, šādas vainas remonts servisā ap 80 latiem, bet 2 vai 3 nepieciešamie kondensatori Latgalītē - ap 2-3 latiem ;)) Par laimi, šī problēma man gāja secen, taču bija citi gļuki elektronikā, kurus izķert tā arī neizdevās, un kas radīja imho palielinātu degvielas patēriņu. Tāpat man nav īsti skaidrs šī auto koncepts - priekš pilsētas tas ir par lielu, savukārt diezgan mīkstā uzkare to padara par diezgan nepiemērotu šosejai.
Šobrīd ar galantu braukā mana mutere, un jūtas apmierināta. Lai labi ripo!

Lūk, nu jau tagadējais pepelacs - Opel Astra 1.6i (monošprice) '92, ar kuru braucu gadu. Sniega segā tā izskatās šādi:


Kad sāku meklēt maiņu galantam, izvirzīju vairākas stingras prasības:
- vēlama kompaktklase, jo 90% nobraukuma ir pa pilsētu
- zagļu nemīlēta, lai varētu naktīs neturēt stāvvietā (exit golfs)
- lēti un relatīvi vienkārši remonti (nepatīkams punkts japāņiem).
Faktiski primārā izvēle bija astra vai Ford Escort, nedaudz skatījos arī uz Mazda 323 un Toyota Corolla. Pretēji skeptiķiem, kas apgalvoja, ka man būšot grūti pārsēsties no galanta uz astru, tas notika viegli un vienkārši. Domāju, ka iemesli ir divi:
- izdevās nopirkt relatīvi labi komplektētu astru: ar lūku, elektriskajiem spoguļiem un elektriskajiem logiem priekšā
- mašīnai ir ļoti ergonomiska, salons ir tikpat plašs kā galantam, sēdekli varu atbīdīt man komfortablā attālumā, un bagažnieks ir tikpat ietilpīgs
- pilsētā maza mašīna ir jūtami ērtāka, gan manevrēšanā braucot, gan parkojoties.
Par astras tehnisko pusi jāatzīst, ka ritošā daļa varētu būt izturīgāka - vasarā nācās pat mainīt saliektu plauktu. Tāpat elektriskā un elektroniskā daļa izceļas ar cimperlīgumu. Gada laikā, piemēram, esmu nomainījis jau 3 komutatorus... Svaigākā ideja, ko esmu izlasījis forumos par šo tēmu, ir barošanas sprieguma svārstības, kurām pasekošu līdzi. Tāpat apzinos, kas to vāģi sagaida korozijas ziņā, taču nevarētu teikt, ka tas mani īpaši satrauktu. Domāju nobraukt ar to vēl gadu vai divus, un tad jau redzēs :)