mans auto - Komentāri

Šorīt man uzmācās domas par mūsu sabiedrības perfekto raksturojumu, skatoties uz Rīgas satiksmi. Šādus secinājums ļoti vienkārši var izdarīt, pabraukājot kaut vai vienu dieniņu rīta pusē ne pa maģistrālajām ieliņām un vakarā pēc kādiem 20iem – satiksme relatīvi mierīga un tad nu viegli var pamanīt dažādus subjektus.

Sāksim ar dzelzceļa pārbrauktuvi uz Graudu ielas pie Turības. Iedegās sarkanā gaisma un visi gaida, kad vilciens pabrauks garām. Vilciens pienāk stacijā (labi ja 50 m. attālumā no pārbrauktuves) un uzņem pasažierus. Taču tajā momentā pielido kāds īpaši apdāvināts vadītājs ar bavārieti un pie pārbrauktuves nospļaujoties uz pilnīgi visiem noteikumiem, nedaudz piebremzē, paskatās, ka vilcienam vēl durvis vaļā un ... mierīgi pārmauc pāri. Bez žagošanās. A kas mums ērgļiem var ko izdarīt?

Tālāk epizode uz Jūrmalas šosejas. Pirms Babītes man trešā joslā (kreisajā) aizmugurē pielido kaut kāds esītis un sāk midžināties, pīpināties un raustīties, jo redziet neesmu viņu palaidis momentāni. Un it kā neredzētu, ka īsti palaisti uzreiz nevaru – man blakus joslā mašīnas – uzdošu gāzi un tad palaidīšu. Starp citu, ātrums trešajai joslai bija daudzmaz atbilstošs – 120 km/h, bet esītim gribējās braukt ātrāk. Okeij, ja deg, tad deg – palaižam līdz ko varam. Taču tad seko kaut kas labāks. Pārkārtojamies uz otro joslu, palaižam, pārkārtojamies uz atpakaļ. Un tajā momentā esītis sāk mest pa mēmajiem – CP nebija nekur un nometa viņš no kādiem 130 km/h uz 70 km/h. Man priekšā. Paveicās man, jo distance nedaudz bija, kā arī paspēju pats uzbērt pa bremzēm. Cik nopratu, tā bija atriebība par to, ka atļāvos viņu aizkavēt uz pāris sekundēm un nācās sprīdīti laiciņā pabraukt ar 120 km/h.
Bija patiesa vēlme nodzīt to idiotu malā un vienkārši iedot pa muti. Taču uz Jūrmalenes tie ātrumiņi ir pabrangi un šāda mācīšana var beigties bēdīgi visiem satiksmes dalībniekiem – tāpēc paņemam cigareti un nomierinamies.

Vēl viena epizode. Vakars ap 21iem, Marijas ielas beigas – tur kur paplašinās joslas pirms krustojuma uz Zemitānu tilta. Braucam bez ekscesiem līdz momentam, kad labajā spogulī ieraugam Bavārijas autoindustrijas ražojumu ar patiesu vēlmes visiem salikt pa iekšējo joslu. IEKŠMALU, tb. Un momentā, kad viņš ir man blakus, vadītājs izdomā, ka vajadzētu iekārtoties manā joslā un cik vien ātru var. Tāpēc liekam man sānā. Tā kā ar vienu aci uzmanīju šī tipiņa izdarības, atkal paspēju bikucīti paraut malā, nodot pa bremzēm un ar miļimetrovkas palīdzību, viņš tomēr pagāja man garām. Lieki teikt, ka arī man aizmugurē braucošiem arī nācās likt pa nažiem. Bet mūsu varonis tādā pilnīgi vēsā mierā turpina uzvesties arī priekšā. Diagnoze stabila.

Nu tad šīs trīs patiesi ikdienišķās epizodītes, lieliski parāda mūsu sabiedrības klajo necieņu pret apkārtējiem. Neviens neprasa mīlēt vienam otru, taču cienīt gan vajadzētu gan sevi, gan apkārtējos. Vēl jo vairāk satiksmē, kur aiziet pie tēviem ir vienkāršāk par vienkāršu.