|
limonādes tolaik nozīmēja daudz vairāk kā šodien, tētis dažkārt nopirka sev alu, un mums ar māsu uz abām - "meža ogu" - bij tāda rozīga, ak kā mēs lipām ap kakliņu, kā mušas. katrai sanāca viena glāze, un tad palika vēl drusciņ, par to parasti sakāvāmies. vārdam "limonāde" vispār bija īpaša skaņa, tas ietvēra kaut ko tādu, kā nekad nepietiek, tādu kā laimes apjausmu...tās, 0,5 zaļajās un 0,3 caurspīdīgajās stikla pudelēs. "Tarhuns", "Meža Oga"(mmmmm), "LemonLaims"(tas bija tāds līmīgs, no viņa mēle it kā jocīga palika), "pepsi kola" (vispār augstākā laime), "Veselības dzēriens" (likās- tāds kā vecmodīgs aizvietojums, kompromiss), bija arī tāds gaiši brūns..."Sports" varēja saukties? neatceros. atceros, ka reiz nozagu mammai naudu, un nopirku sev limonādi, un dzēru, un tad mani sauca mājās, un es ātri mēģināju pabeigt, pēc tam mute bija tāda kā izmetināta.
un jā, kādēļ to atceros. tā garša. nezinu, kā tās taisīja, bet bij tāda sintētiska, it kā sadalāma sastāvdaļās, burbulīši it kā bija lielāki, ātrāk pazūdoši nekā mūsdienu limonādēs, kas tevi aptver kā sprādziens. un vakar ieraudzīju un nopirku pa 21 santīmu tādu brūnganas limonādes pudeli ar prastu etiķeti "Bumbieru dzēriens ar saldinātāju", un ziniet, IR TĀ GARŠA. pamēģiniet.
p.s. Krievijā vēl aizvien viņas visas var nopirkt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}