| 1:02a |
Ailurofobija
Pusdienas laikā saimniecei klēpī ielēca viņas mīlulis kaķis. Es dzirdēju aiz sevis troksni, it kā darbotos ducis zeķu audēju, un, pavērsis galvu, ieraudzīju, ka ņurrāja šis dzīvnieks, kas izskatījās trīsreiz lielāks par vērsi, spriežot pēc viņa galvas un vienas ķepas apmēriem, bet viņa saimniece to baroja un glāstīja. Šā radījuma plēsīgais purns mani sabiedēja, lai gan stāvēju galda attālākajā malā, ap piecdesmit pēdu atstatumā, un saimniece kaķi turēja stingri rokās; tomēr baidījos, ka tas varētu lēkt un sagrābt mani savos nagos. Bet izrādījās, ka šādas briesmas man nedraudēja, jo kaķis, kad saimnieks mani nolika trīs jardu atstatumā no viņa, mani nemaz neievēroja. Bieži esmu dzirdējis un savos ceļojumos pieredzē pārbaudījis, ka, no plēsīga dzīvnieka bēgot vai izrādot tam savas bailes, varam sagaidīt, ka tas mūs vajās un mums uzbruks, tāpēc nolēmu šai bīstamajā stāvoklī neizrādīt satraukumu. Piecas vai sešas reizes drosmīgi pastaigājos gar pašu kaķa purnu, un tas atrāvās atpakaļ, it kā būtu vairāk izbijies nekā es. |