| 11:55p |
Ka vēstules, ko mīlētāji viens otram rakstījuši, atrodas Kara muzeja arhīvā. Kā tas viss varētu veidot nobeigumu? Kādu jēgu, cerību vai prieku lasītājs gūtu no tāda stāstījuma? Kurš gan vēlētos noticēt, ka viņi nekad vairs nesatikās, nepiepildīja savu mīlestību? Kurš gan vēlētos tam noticēt? Ja nu vienīgi kāds drūmākā reālisma pielūdzējs. Es nespētu to viņiem nodarīt. Esmu pārāk veca, pārāk nobijusies, pārāk iemīlējusies pēdējā dzīves atliekā. Mani gaida atmiņas zuduma paisums un pēc tam aizmirstība. Man vairs nav pesimisma drosmes. (...)
Es zinu, vienmēr atrodas tādi lasītāji, kuri noteikti pajautās: "Bet kā notika īstenībā?"
Atbilde ir vienkārša: mīlētāji paliek dzīvi un dzīvo laimīgi. (...)
Problēma šo piecdesmit deviņu gadu laikā ir bijusi šāda: kā romāna autore var izpirkt savu vainu, ja, pateicoties absolūtai varai pār notikumu iznākumiem, viņa reizē ir arī Dievs? Nav neviena, nav nekādas augstākas būtnes, pie kuras viņa varētu vērsties, ar kuru varētu izlīgt vai kura varētu viņai piedot. Ārpus viņas nav nekā. Pati savā iztēlē viņa ir radījusi robežas un noteikumus. Savu vainu nevar izpirkt ne dievi, ne rakstnieki, pat ja viņi ir ateisti. Tas vienmēr ir bijis neiespējams uzdevums, un tur jau tas āķis. Atlika vienīgi mēģināt. |